> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūnijs 5., 2011

19:28 bieži vien ir tā, ka iekšējā sajūta kulminē pārtopot ārējā jebšu atkal ārējiem faktoriem iedarbojoties, arī iekšēji sajūties atbilstoši. Tad nu man kāreiz gadījās vakar gadījums, kas tā fiziskā izteiksmē noreaģēja kā zibensnovedējs, izgaisinot briestošo emocionālo negaisu. KK piecēlās 6.30 ar absolūti sliktu omu - čīkstēdams un īdēdams viņš mani bija davvedis vairākkārt (variējot starp pacietības mēra 70% - 120%), līdz beidzot es atkal biju pie 100, kad saģērbu viņu āriešanai un vedu pie māsīcām uz brokastīm. Sajūta bija visai sūdīga, līdz brīdim, kad atvēru durvis un ieraudzīju, ka pārmaiņas pēc kāds manu durvjupriekšu (uz ielas ne kāpņu telpā) nevis piečurājis, bet arī piedirsis. Liela, brūna govs izmēra pļeka rotāja kāpņutelpas slieksni, pie durvju atvēršanas izplešoties starp durvīm un slieksni. Pāris sekunžu laikā caur mani izskŗēja sajūtu, ka nu mana iekšējā un ārējā sajūta ir līdzsvarā, taču līdz ar trešo sekundi es sapratu, ka nekā. Ja varu pārkāpt cita cilvēka sūdu čupai manā ceļā, tad arī iekšēji var saņemties. Lieki bilst, ka pārējā diena ar KK bija vairāk vai mazāk forša p.s. Mūsu sētnieks slinko. Sūds joprojām ir pie durvīm. p.s.2. Man ir paveicies, ka neesmu sētnieks p.s.3. Proaktivitātei ir liels spēks - ja kāds būtu paziņojis pārvaldniekam, sūda drošvien vairs nebūtu p.s.4. Ko es te muldu - jāuzsit sms pārvaldniekam..

(ir doma)