|
|
|
Aprīlis 13., 2007
 | 18:29 - sociālās kampaņas un dzīvnieku patversmes
šodien izlasīju Patiesajā Dzīvē par patversmju dzīvniekiem - cik grūti viņiem esot, kādi nabadziņi, ka viņus pārsvarā neviens negribot un, jo vecāki dzīvnieki, jo mazāk iespēju, ka viņus vispār kāds paņems. Tas par suņiem, bet par kaķiem, savukārt, ka starp tiem esot mežonīgie kaķi, kuri tā ar nekad neiepazīs cilvēku tā, kā mājas minkas. Rakstam pašam par sevi jau itkā nekādas vainas - aktuāla problēma, nav jau tā, ka patversmes no zila gaisa veidotos, tajās esošie dzīvnieki patiesi daudz ko pārdzīvojuši un patversme ilgtermiņā ir tikpat nejauks pasākums kā bērnu nams, kur nodrošina izdzīvošanu, ne dzīvi, bet.. man radās doma, kapēc gan necensties to popularizēt kā sociāli labvēlīgo iespēju vietu?
Ja pieugušus kaķus neņem, bet viņi ir lieliski mednieki, tad kapēc šo info cik skopi nodot potenciālajiem interesentiem -sak, mēs jau zinām, ka paša audzināts kaķēns tev varbūt šķitīs tuvāks, bet mums ir jau pieaudzis un pieredzējis mednieks, kas tā vien gaida, kad varēs likt savas spējas lietā...
.. es ar savu paijmeitiņu esmu trīskārt apmierināta un laimīgajos stāstos, kur aprakstīta mājas atradušo dzīvnieku tālākā dzīve, visi ir tādi.. protams, ka visiem tas nebūs apriori labākais risinājums, bet man derdzas, kad patversmes dzīvnieki tiek postulēti kā cietēji, paņem mani, pažēlo.. atceros, bija viena tāda ziedojumu kastīte, kur sunim viena acs suņa, otra cilvēka (ar txt - es esmu tāds pat kā tu) - man jau šķiet, ka foršāk būtu - esmu Bobis, gribu sargāt tavu māju, spēlēties un būt tavs draugs... turklāt, ja suns izjūt akūtu nepieciešamību pēc saimnieka, tad kaķim patversmē visvairāk, manuprāt, traucē nepieciešamība dzīvot būrī, mazs kambaris kā pastaigas vienīgā alternatīva, ierobžojumi dabisko vajadzību nokārtošanai un protams šo ierobežojumu izraisītā smaka.. un viņš nav cietējs, viņš vienkārši ir nogaidījies doties mājās...
|
|
|