Ja kāds postulē vecas (tb sen lasītas un zināmas patiesības), vai viņš būtu uzskatāms par

• senilu, jo viņam vecas lietas jaunas liekas,
• klasiķi, jo patiesas vērtības ir nezūdošas,
• pokemonu (kas ik pa'brīdim atklāj tādas patiesības kā "visi vīrieši ir cūkas", "visas sievietes ir duras", "mans vecis mani krāpj..." etc.)

a varbūt es vienkārši neko nesaprotu, un man skauž, ka citi pasaka to, ko es jau zinu, bet neesmu citiem teikusi?

un vai būtu kur tiekties?

avots

- Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? - viņš jautāja mazajam princim.
- Ko nozīmē apbrīnot?
- Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.
- Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >
- Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!
- Es tevi apbrīnoju, - mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, - bet kādēļ tas tev tik svarīgi?