Vēl vakar paspēju izvazāties pa Dominu, nopirku ikdienas kurpes (to, kuras aizvakar izmetu, vietā).

Satiku bijušo klasesbiedru (viņš arī pārdevējs), papļāpājām. Viņš teica, ka esot laimīgs, ka viss viņa dzīvē esot kā gribētos. Protams, dažādas problēmas arī esot, bet pamatvērtības - ģimene, skola, darbs - esot ok.

Interesanti, ka aizvakar satiktais klasesbiedrs (maijs ) arī teicās esam laimīgs savā dzīvē, kur arī par spīti dažādām problēmām, kopumā viss esot ok.

Tā nu es šorīt uz darbu nākot (jaunajās kurpītēs) un darbu kavējot, trolejbusā noklausījusies ka māsas topošais bēbis ņemoties pa pulci un vingrojot (žagojoties), arī sajutos laimīga.

Ja vērīgāk ielūkojas, tik daudz laimības apkārt :)

vakar sapulcē, kopā ar tallāra piešķiršanu, man tika piešķirts arī gods teikt runu... KO gan lai pasaka, tā lai būtu:

1. ( prasības )
   </p>

Pusdienlaika izstāde ar str unanastasija bija burvīgs noslēgums bezdarba posmam.

Jebkura tālākā kustība, līdzībi kā ūdenī iemests akmens saviļņo manu mieru.

Lietus sācies...