Vai jums kādreiz ir ...

Man ir. Tas notika pirms pāris gadiem kino baudīšanas laikā... Biju aizgājusi uz Kinogaleriju. Bija pavasaris (aprīlis/maijs), pirmās siltās dienas, kad cilvēki gribi-negribi saģērbušies mazliet biezāk kā vajadzētu, bet no otras puses, nekad jau nevar zināt, kas būt vakarā un saaukstēties un nosalt tādā laikā ir tik viegli... Skatījos filmu "Līķi Skaitīšana". Toreiz likās baigi labā, lai gan filma bija Skandināvu, no orģinālvalodas neko nesapratu, un sieviete, kas uzlsaīja tekstu virs angļu valodas titriem arī bez blakus specefektiem bija nebaudāma.

Tad nu lūk, sēdēju tur, man blakus apsēdās kāda meitene - mākslinieciski saģērbusies savās 3-4 jaciņās, svārkos, zeķubiksēs un kurpēs (vēl šodien atceros, ka tās bija kurpes...). Apsēdās viņa man blakus, filma bija labi apmeklēta, visas pārējās vietas arī aizņemtas. Jau gaismai dziestot saodu, ka viņa ir iesvīdusi. Manāmi iesvīdusi. Nolēmu šo faktu ignorēt un "baudīt mākslu". Filmas sižets risinājās vairākās plāksnēs - krāpšana, nabadzība, skandināvu bezjēdzība - latviskotā teksta uzrunātāja kavēja savas lasīšanas reizes un tekstu tulkoja nekorekti (tas tikai iztāles atbilda angliski rakstītajam). Mana blakussēdētāja pamazām kūņojās ārā no savām jaciņām. Sviedru aroma uzbangoja jau jaušamāk. Taču es kā jau "baudot mākslu" un "labu kino" cietos.

Un ad vienas epizodes laikā viņa novika kurpes. Jēē, tas bija kaut kas. Kaut kas elegants. Vēl šodien no tās reizes atceros tik vien, ka viens no varoņiem 8-10 gadus vecs puika pakārās kokā, kaut kāda maza meitene skaitīja visus filmas laikā nogalētos (no tā tak arī laikam nosaukums "Līķu skaitīšana"), un kā manai blakussedētājai smirdēja kājas. Es biju paralizēta, fascinēta un apburta. Man likās, ka visa mana būtība ir viņas kāju smakas piesūkusies. Man pasaule smirdēja vēl pāris dienas pēc tam...

Interesanti gan būtu to filmu redzēt vēlreiz - diez tas toč murgains gabals bija, jeb man tā likās Viņas kāju dēļ...