Sestdienas nodarbībā, pasniedzēja nāca klajā ar viņai pašai jaunatklājošu paziņojumu, ka tiem, kas nepieder nevienai reliģiskai konfesijai (tostarp arī man) nav grēka apziņas.

Fakta konstatējums pats par sevi more or less ok, tikai es visas brīvdienas lauzu galvu, kas gan ir tā grēka apziņa, kas man nepiemīt, un vai tas ir slikti.

Nu man ir savs priekšstats par to, kas ir labi, kas ir slikti, kā vajag darīt un kā nē. Un, ja reiz man šāds priekšstats ir, un, ja es zinu, ka daru tā, kā nevajadzētu, tad lieliski arī apzinos, ka grēkoju. Un atskatoties uz nepareizām rīcībām pagātnē, es arī apzinos, ka esmu grēkojusi. Līdz ar to, definējumu “grēka apziņa” priekš sevis uzskatu par izsmeltu.

No reliģiskā viedokļa tam klāt vēl varētu nākt grēku nožēlas moments, kur, man kā cilvēkam no malas skatoties, ar 20 “lai svētīta Marija” vai nu ko tur katru reizi skaitīt liek grēks tiek dzēsts. Bet pēc reliģijas racionalizācijas teorijas, grēksūdze pati par sevi ir tikai kompensātors, kas ticīgajiem pieejams, jo “īsto” piedošanu neviens (tieši no Dieva) nav saņēmis. Un, ja apskata šo procesu, kur Kādam noteikta rituāla ievērošanas gadījumā tiek piedots konkrēts grēks, tad… nu redz, manā izpratnē grēks paliek grēks, arī tad, ka tas ir piedots. 20x viens vai otrs uzsauciens nemaina pagātnes notikumus, ja tu esi grēkojis, tad tu esi grēkojis un ar šo apziņu būs tev dzīvot līdz mūža galam, jebšu pašam sev piedot, jo piedodošo Dievu grēksūdzes laikā neviens nav saticis, tikai mācītāju, bet pats sevi Tu redzi ikreiz, kad paveries spogulī.