vientulība masu sarīkojumos.
26. Maijs 2010
11:00
izrādās, ir cilvēki, kas nekad mūžā nedzer TĒJU, pilnīgi nekādu, un pat kafiju nē. par kafiju es saprotu, daudzi nedzer. bet tēju - kāpēc? tāpēc, ka negaršo. bet tējas taču ir tik dažādas! nē, cilvēkam negaršo nekādas tējas. kaut kas tāds mani var pārsteidza visvairāk. es,piemēram, nespēju iedomāties savu dzīvi bez tējas dzeršanas. tēja ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. jā, varbūt es mīlu tēju vairāk nekā citi, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka kāds tēju varētu vispār nedzert. es kādreiz nedzēru kafiju. principa pēc, spītības dēļ, bet, liekas, ka negaršoja arī. uz jautājumu - tēju/kafiju, es vienmēr teicu, ka tēju, ar lepnumu piebilstot, ka kafiju nedzeru. tā likās tāda pieaugušo sava veida atkarība. man negribējās būt tādā veidā atkarīgai. kā arī neizsakāmi patika atšķirties. esot šeit, ir pilnīgi neiespējami atturēties no kafijas: latte, mocchas, kapučino. te ir starbucks, cafe nero, costa. mīļākās vietas. bet pat dzerot tās, es neuzskatīju sevi grēkojam. tā taču nav īsta kafija, es sev teicu. bet kaut kā pēdējie mēneši, un elza, kas nopirka kafiju priekš sevis,kad pie manis ciemojās, un iemācīja man, kā gatavot sejas masku no kafijas biezumiem, mani ir pieradinājuši pie kafijas. pat kafijas bez cukura un piena.