vientulība masu sarīkojumos.
3. Augusts 2007
16:49
satiku bijušo vizuālās mākslas skolotāju spīķeros.
es: sveiki!
viņa: es domāju,tu jau esi anglijā!
es: nē. īstenībā es vēl nezinu,vai braukšu. esmu uzņemta arī kultūras akadēmijā.
viņa: brauc!!! akadēmija nekur nepazudīs.
(un tā viņi visi saka)
vakardienas lielā saruna ar māru par manu milzu-nozīmīgo,visu-turpmāko-dzīvi-izšķirošo izvēli (pēdējā tāda veida saruna mums abām bija laikā,kad viņa jau bija nolikusi 9.klases eksāmenus,bet man tas viss vēl bija priekšā),stāvot dažus decimetrus no tramvaja sliedēm uz kr barona ielas pretim manai mājai,un vēlāk vakarā sapazīšanās ar trako,foršo dejotāju aneti,kas ir nenormāli līdzīga mārai no astro'n'out (vienīgā atšķirība - īsie mati) un mājupceļš divos naktī pa tukšo čaka ielu ar radio shw pilnā skaļumā un nespēja nosēdēt rāmi tādas mūzikas pavadībā pat pie stūres,yeah
23:50
četras stundas gandrīz pēc kārtas dokumentālais kīnō. gan smiekli,gan asaras. vecāks(-a) par vairāk nekā 10 minūtēm.
jau pie ieejas ieraudzīju tās draudzenītes,kuras man prasīja ceļu uz estrādi. dīvaini,jo pēc tam divas dienas viņas vairs neredzēju,bet šodien atkal satieku. pirms vēl nodzisa gaismas,dažas rindas aiz manis tuvāk ekrānam pamanīju puisi,kurš vēl aizvien nebija noņēmis pozitīvā festivāla aprocīti. patiesībā viņam abas rokas bija ar tādām nenoņemtām aprocītēm arī no citiem pasākumiem (es savējo pārgriezu,jo citādāk nevarēju dabūt nost,un noglabāju par piemiņu). un vēl,man liekas,sazīmēju puisi,ar kuru kopā lēkājām un dziedājām līdzi skatuves priekšā pie stereophonics.