19:39 - šodienas...
...piecgadīgais bibliotekāres dēliņš,kurš tic,ka Harijs Poters ir reāla persona un dzīvo Londōnā,kurš noticēja,ka mēs neprotam lasīt,kurš vienkārši ir mazs,foršs,mīlīgs ķipars,un es nevaru beigt smaidīt viņu ieraugot,runājot ar viņu....pavisam negaidīta un dikti patīkama saskriešanās,kura ieilga kādu vismaz pusstundu un man gribējās kaut tā būtu vēl ilgāka,bet sāka mazliet salt un mazliet nokautrējos atzīt,ka gribētos vēl kādreiz satikties,parunāties,ir visādas saskriešanās,bet šī man bija tik ļoti nepieciešama,jā,it kā nejaušība,tomēr gribas ticēt,ka ir Kāds,kas zināja,ka tieši viņu satikt man bija tik nepieciešams.
...tramvaja vadītājs,kurš skaļi klausījās elvisa rokenrolu un apstāšanās brīžos ar rokām pret stūri klapēja līdzi ritmu,kamēr viens neapskaužami niķīgs krievu bērns bļaustījās pa visu tramvaju,kaut ko gribēja,ko laikam nevar dabūt,es jau to valodu nezinu tik ļoti,nu nevarēja beigt,vēroju cilvēku sejas,lielākā daļa nemaz neizrādīja nepatiku,bet viens indivīds šo brēkšanu laikam nevarēja izturēt,jo piegāja pie bērna un jautāja (krieviski) - gribi konfekti? bērns paņēma un uzreiz apklusa,centās aptvert. un tagad izslēdzies! (nezinu,vai uzķēru īsto vārdu,bet doma bija - apklusti,taču tā viņš neteica.) un iedarbojās,lai gan pēc dažām sekundēm viņš mammai vai vienkārši sievietei,ar kuru bija kopā atkal turpināja dīkt to pašu,tikai šoreiz pusbalsī,gandrīz čukstus. es pati smaidīju līdz ausīm jau vērojot tramvaja vadītāju vien (atrados tādā skatu punktā,no kurienes tikai es viņu varu redzēt,tāpēc par to priecāties varēju tikai es viena),bet pēc šī izgājiena smaidu un vieglu smieklu šalts pārņēma visus cilvēkus uz kuriem paspēju paskatīties.
...lietus,kombinācijā ar gaiši zaļajām,košajām koku lapām. un katedrāles pelēkie kupoli ar spicajām smailēm un dažus toņus gaišākpelēkās debesis.
...apmācies laiks mani iedvesmo,tas kārtējo reizi apstiprinās,tādās dienās,kad saule aizgājusi aiz mākoņiem,man pilnīgi neapzināti izdodas atrast sauli (gaišumu) sevī pašā.