21:55
kopš 2004.gada rudens par tavu mīļāko valsti bija kļuvusi Anglija ar tās galvaspilsētu Londonu,sarkanajiem divstāvu autobusiņiem,melnajiem takšiem,bigbenu,Tauerbridžu,mazajiem veikaliņiem,princi Viljamsu,poētisku pelēcību,ietītu miglā vai lietū (ar laiku tas pelēkums sāktu nomākt,es domāju). kādu laiciņu atpakaļ tev naivi spēja patikt viss,kas saistīts ar Angliju,Londonu. tu noteikti gribēji un gribi tur atgriezties,vēl pirms neilga laika tu sapņoji tur mācīties,tomēr pārāk necerēji,jo mācību maksa augstskolās dārga,bet uz stipendiju tev nav ko cerēt. un tad vienā pavisam parastā un nenozīmīgā dienā tava draudzene saka - davai,braucam nākamgad uz Angliju. Londonu. (atceries? tu pati taču to viņai pirms divām nedēļām ierosināji,viņa teicās apdomāt.) strādāt,par oficiantēm. pastrādāsim gadu un brauksim atpakaļ. vai tad tas nebūtu lieliski,ko? kaut kas ir mainījies,varbūt es esmu mainījusies,varbūt nekas nav mainījies un esmu tā pati bailīgā un nedrošā meitene,kurai šķiet,ka briesmas uzglūn aiz katra otrā stūra,ka kaut kas slikts noteikti notiks tieši ar mani un tieši tur. un pēkšņi Londona vairs nešķiet vilinoša,bet izvirtusi pilsētas dāma. ar karaliskām asinīm. no ārpuses pievilcīga bez gala,gudra un viltīga,laipna arī,tomēr ne tik viesmīlīga,lai ciemiņam atvēlētu savu gultu vai drēbes,nē. egoiste un aprēķinātāja. tā man rādās manos paranoiskajos murdziņos. uztrauc jau bezgalīgi daudz kas,tomēr visvairāk jautāju viņai - vai būs tur,kur acis padzirdīt,dvēseli izvēdināt un spēkus smelt? viņa klusē. rītdiena pavisam nepoētiski pelēka un miglaina.dzīvosim - redzēsim,kā mēdz teikt ōmes.
kad sapņi draud piepildīties,sapņotājam vai nu jāpaiet maliņā un jāļauj tam ritēt savu gaitu,vai arī - jāpamostas no tā.