vientulība masu sarīkojumos.
2. Aprīlis 2006
15:36
uz virtuves galda stāv liela bļoda,pilna sulīgām,kraukšķīgām dzērvenēm,droši vien ne no mūsu dzimtenes,jo šķiet,ka pie mums tik lielas nevar izaugt,kas to lai zin.
lai nu kā,iesākumam paņemu dažas. nošķobu seju - baigi skābās,bet paņemu vēl vienu saujiņu. un tad vēl vienu. vienu pēc otras automātiski lieku mutē. bļoda tik liela,ka varētu ēst kaut visu dienu. cukurs? šitik lielām cukuru būtu stulbi likt klāt,nodomāju un turpinu ēst bez. sākumā likās,ka vairāk par saujiņu neēdīšu,bet paskat,cik daudz jau apēsts. nevarētu teikt,ka iegaršojās,bet pieradu. apziņa,ka tās ir veselīgas,tajos ir sazin kādi vitamīni,varbūt tās pat stiprinās manu imunitāti un būšu aizsargāta pret pavasara viltīgajiem vīrusiem,palīdz. jāēd tik,štrunts,ka skābas. vai līdzīgi nav ar apziņu,ka vajag sāpes,vajag ciešanas un visvisādas bēdas,lai gluži kā ēdot dzērvenes,stiprinātu 'imunitāti'? tāpēc netīšām (retāk - tīšām) tās izraisām un uzpūšam paši. sarkanskābudzērveņbalonu. vajag,vairāk,vēl. es kļūšu stiprāka,jā,dodiet man vēl. es to saku par sevi,jo šodien man drusciņ tā liekas. (bet dažreiz inde nav arī pretinde.)