23:23 - ar vienu par maz,ar divām - par daudz
pa tv 1000 šodien septiņos vakarā rādīja filmu Killing me Softly,to slaveno,lai gan varbūt slavena tikai tā dziesma ar šādu pašu nosaukumu,nemāku spriest. lai nu kā,nedēļas sākumā programmā ieraudzīju,ka rādīs un pacietīgi gaidīju visu nedēļu. beigu galā attapos kādas desmit minūtes pāri septiņiem,jo skatījos ainu - man neviens nebija pateicis,ka tā šova vadītāja nomaiņa ir tikai pirmā aprīļa joks. cik stulbi! 1) tāpēc,ka neviens cits neieņems ainas vietu,lai gan man no tā ne silts,ne auksts 2) tāpēc,ka es tam visam gandrīz līdz pat beigām noticēju,kamēr tv ekrānā neparādījās šiltīte ar atgādinājumu par rītdienas joku dienu. (kāpēc tāda vispār izdomāta? tāda izjokošana kādam varbūt nemaz prieku nesagādā. un var rasties visādas nepatīkamas situācijas.) atgriežoties pie filmas,mājās ap to laiku notika rosība - māte pucējās vakara izklaidēm,turklāt krievu valodas tulkojums neraisīja patīkamas sajūtas,kas man tomēr pārsvarā šķiet diezgan būtiski,skatoties kādu filmu. dc++ sagādāja jauku pārsteigumu - filma ierakstījās ātri,labā kvalitātē un patīkamā krievu valodas tulkojumā ar oriģinālvalodu zem tā.filma - elpu aizraujoša un intriģējoša. Joseph Fiennes kā vienmēr apburošs. viņam piemīt noslēpumains šarms,kuru nevar notēlot.
vairākus mēnešus uz kompja nostāvēja Magnolia. parasti tā notiek ar filmām,par kurām zinu - ir labas,ir jāredz. šī apziņa kņudina prātu,nudien. bet vienalga nekādi nevaru saņemties,lai noskatītos. tad nu šodien cerēju to izdarīt,lai var izdzēst un miers. kompis ņaud un brēc,ka pilns. paskatījos kādas 20 minūtes,apnika. patinu tālāk. nu,nepaņēma kaut kā. izdzēsu. varbūt kādreiz,citreiz,nezinu,lai gan diezin vai.
un tāds sentimentāls pārdzīvojums bija šodien pēcpusdienā noskatītā filma School of Life,ar Ryan Reynolds galvenajā lomā,kurš kādam varbūt saistās ar jēlajām amerikāņu komēdijām (Just Friends,cik nu noprotu pēc recenzijām,Van Wilder arī,šķiet,nekas spīdošs nebija),citam - ar jauko komēdijseriālu Divi puiši,meitene un picērija,tomēr šajā filmā aktieris,manuprāt,lieliski parādīja sevi kā intelektuālu,brīvi domājošu vēstures pasniedzēju,kuram,kā izrādās,ir neārstējams vēzis. How much time do we have? Not a lot. brīnums atkal nemanāmi paslīd garām klusiem soļiem,tomēr atstāj pēdas katrā viņa skolniekā, pasniedzējā un varbūt pat filmas skatītājā.