02:12 - kokteilis.
Visu laiku jāslēpj no citiem nodilušais,apvazātais un citādi nepievilcīgais maks ar vienu tukšu kredītkarti,pāris melnajiem santīmiem,neskaitāmām braukšanas biļetēm,čekiem - par kādiem tik sūdiem nav izdota nauda,nekas vairs nav palicis pāri. Nekas,kam šobrīd būtu kaut mazākā jēga,nozīme. Un vēl dažas maza formāta fotogrāfijas no,laikam,laimīgās bērnības,kuras skatoties kaklā sariešas kamols un neglābjami gribas raudāt vai pat kliegt skaļā balsī. Kamdēļ tas viss vēl vajadzīgs. Pat aklais saprot,ka makam nav nekādas vērtības. Kādreiz varbūt bija,bet kuru gan tagad tas interesē? Ne vairs pārdot,ne ieķīlāt. Vienīgā iespēja - iemest pirmajā atkritumu konteinerī vai kanālā. Un pēc tam iet ubagot turpat tunelītī,līdzās simulantiem un īstajiem dzīves pabērniem. Vietējā miskastē izrakt vecas lupatas,nozieķēt seju ar dubļiem vai sodrējiem,palikt zem dibena dažas vecas avīzes,lai nav pavisam auksta sēdēšana,nolikt blakus izēstu šprotu bundžu,ko veiksmīgi izdotos samainīt pret nesen iegūto pulksteni,kas tobrīd šķistu līdzvērtīgs apmaiņas objektam. Uz īsu brīdi nejust mutē visu zemisko jūtu kokteiļa piegaršu. Līdzīgu tiem,kurus līdz nelabumam jādzer pārgalvīgajiem drosminiekiem Baiļu Faktorā. Govs smadzenes,teļa pauti,cūkas liesa samalta vienā riebīgā masā. Arī manējais gatavots no pavisam nevainīgām sastāvdaļām,kuras tikai kopā veido vispretīgāko,derdzīgāko,šķebinošāko un neizturamāko garšu. Mans personīgais Lepnuma Faktors uzņemtu apgriezienus jau pēc pāris pavadītām stundām ziemas salā (tunelis kaut cik pasargā tikai no stiprā vēja). Uzmestu skatienu bundžai. Fakts,ka tā nosperta,manī vairs neraisītu nekādas emocijas. Man nebūtu kurp iet,jo mājas esot tur,kur mūsu sirds (nebūtu līdz galam pārliecināta,ka man tāda vēl ir) un tuvie cilvēki,vieta,kur atgriezties. Tikai ne man. Tāpēc ieķertos kājā kādam garāmgājējam. Nost ar lepnumu. (Lepnība esot visu grēku cēlonis.) Tobrīd sev nosolītos šo sajūtu nogalēt bez žēlastības katru reizi,kad jutīšu kaut tikai tās atblāzmu vai ēnu. Tikai pēc tam pamanītu,ka tas ir kāds veca gadu gājuma vīrelis,kurš,man par milzīgu izbrīnu,neizbītos un nedraudētu izsaukt vietējo policiju. Viņš tikai līdzjūtīgi uz mani paskatītos un klusā balsī taisnotos:"Nu nav man naudiņas,bērniņ." No neizturamā aukstuma būtu pazaudējusi runas spējas. Salasot kopā pēdējās spēka paliekas,sāktu neatlaidīgi žestikulēt,saliktu nejūtīgās rokas kopā,kā lūdzot,un visubeidzot spēlētu mēmo šovu. Viņš to spēli,acīmredzot,zinātu,laikam būtu kādreiz ar interesi vērojis televizora ekrānā,gluži tāpat,kā es. Pa maziņam večuks saburtotu teikumu. 3 vārdi,darbības vārds,vietniekvārds,apstākļvārds. Nebūtu ne jausmas,cik ilgs laiks paietu līdz kamēr viņš,labi apzinādamies,ka cita izvēle viņa līdzjūtīgajai sirdij netiek atvēlēta,vaicātu:"Tu gribi,lai ņemu tevi sev līdzi?" Es atslēgtos. Iztālēm dzirdētu vīrieša balsi skandinām - apsveicu,acīmredzot Lepnuma Faktors Tev nav šķērslis.---
Sirreālas mūzikas pavadībā ieplūstu titri.
---
The Beigas (gandrīz laimīgas).
---
Balsītas uz gandrīz patiesu stāstu.
---
Jo mēs nevaram aizbēgt no sevis,sākt savu dzīvi no jauna,it kā nekas iepriekš nebūtu bijis.