23:39 - 2/5/06 svētdiena
Es šodien redzēju.Un atskārtu,ka pasauli pilnvērtīgi varam uztvert tikai redzot. Ne tik daudz jūtot,taustot vai dzirdot.
Dienās,kad neredzu,apkārtējā pasaule neeksistē,tā ir,bet tikai fonā,izplūdusi,pelēka,man vienalga.
Šodien es ieraudzīju pasauli,jā,to pašu Rīgu,tos pašus iedzīvotājus,mājas,ielas,trolejbusus un tramvajus. Citādāk. Kā impresionistu glezna,pilna gaismas,krāsas un dzīvīguma. Gleznotājs nav taupījies,izlicis visu. Viņš ir talantīgs,vai ziniet. Šī nebija viena no tām tipiski skaistajām gleznām,kuras nācies redzēt citkārt. Un tomēr,pat salā Viņa ota zīmē brīnumus.
Mazi,melni cilvēciņi čāpo pāri aizsalušajai Daugavai,daži pat slido. Un Māte Daugava smaida pretī,sargā viņus kā acuraugu. Mārīši,pārīši,māsiņas,brālīši,puķītes,ro
Kur tik skaties,ļaudis nosaluši,sarkaniem deguniem,paslēpušies mētēļos un šallēs,bet laimīgi. Ticīgie,neticīgie. Visi šodien (kā sarunājuši) svin svēto dienu. Paši to nezinādami. Varbūt šodiena tikai izliekas par skaistu,pat tas jokainais vīrietis ar tumši zilo bārdu tramvajā,krāsainie miskastes maisi smuki rindiņā viens aiz otra teju pie katras vārtrūmes. Trolejbusa konduktors ar savu vārdu vien. Ilo Kants,bet viņa skarbie sejas vaibsti slēpj sevī neizdzēšamu pāridarījumu,iespējams,pat karu. Nu,jūs jau ziniet,okupāciju un tamlīdzīgi.
Kā tas ir - redzēt? Redzēt ne vairāk,ne mazāk kā pa nullēm? Redzēt visu tā,kā tas ir patiesībā? Kā tu un es pasauli redzējām,kad pirmo reizi atvērām maigi jūtīgos acu plakstus un pirmo,visdrīzāk,pamanījām mātes laimīgi nogurušo skatienu,kuru neatceramies,gluži tāpat kā neko no savas dzīves pirmajiem gadiem,pirmajiem soļiem,vārdiem.
Mēs visi piedzimstam apdāvināti. Un ir tādas dāvanas,kuras ar laiku,dienu pa dienai nolietojas. Izbalē,nodilst. Kā pidžamma. Ja būtu to paslēpuši skapī,taupījuši līdz šodienai,šā kā tā nederētu. Es šodien uzvilku jaunu pidžammu,tā bija importa,ievesta nez no kādām tālām zemēm,made in china vai tamlīdzīgi. Drusku kņudināja,bet pie visa taču pierod. Iestaigāšos.