l i v e l o v e d r e a m s h a r e

deja vu [[19:05:2006|05:07]] [Art Of Noise - The Seduction Of Claude Debussy] bet šodien es esmu vējš, kurp? -

viņnakt [[19:05:2006|04:58]] [Art Of Noise - The Seduction Of Claude Debussy] deja? mana stihija ir tur - būt par balto maliņu okeāna viļņu korēs; tas ir mans ūdens puķpodā, siltums un sprēgas ģimenē aiz loga aizvērt acis, iekūstot skaņu nepārtrauktībā, neremdināmajā stāstā, ko izdzīvot peldēt vilnim pāri mugurai - garā, garā gaismas mugurkaulā (no cukurvates, no ziepju putām, no prieka), jūtot, kā pūlis (pārāk skarbs šis vārds), kā jūra, kā okeāns, siltas muskuļu bangas silda un dod spēku nerimties līdz gaismai austrumu pamalē kad katra dzīvības šūniņa piesātināta prieka un mēmi pilnas laimes, tad nozust, izšķīst, aizvelties pāri pļavām kūlenī, topot par mazu bezgalīgi mazu lielumu. neatverot acis un nepamostoties, neattopoties ierasto attieksmju/tiecību tīklos tā dejā, dziedāšanā, rakstīšanā kad apkārtnes dzīvās kustības siltums, ko jūt caur ādu, iedrošina izdejot sevi visu, visu to skaistumu, kas iekšā tad ģeometriski aug un dalāš un kuru ļoti vajag laimē un spēkā dot uz āru, ļaujot stariem neaplauzt pašiem sevi i'm there aizveru acis, neatgriežos uz aplausiem, pārvēršos par pelnumeiteni pirms pusnakts reiz iekšā tikusī (secīgi apgūtā, ikdienā neizbēgamā) 'mākslas izpratne', kas būtībā ir absurda (lietvārds) naids pašam pret savu nevienreizīgumu, vēl ir man pārāk smagi slēģi sirdij, vēl vajag atbalsi neredzē, varbūt tāpēc redze nav asa? izkalu, izdobu mājās Telpu, mēbeles kā kubiku-rubiku ieplacināju visneiedomājamāka...jos stūros; katru dienu vēl vajag izmainīt mājas seju. meklēju to Telpu, Elpu, kas iedzīvinās aprimušās Dzīves kolonnas. Kamēr citi jau sakrāsojuši sapņu grāmatas, es tagad nometu čaumalas, un acis gaida, viss manī gaida, elpo tik skaļi (kad gaida, dzird) Lūzuma dienā Tu turēji mani aiz augšdelmiem, mēs piņņājām, jo tālāk vairs nebija, kur rakties, un manī uzzibsnīja krauja, klints. 2 sekundes bezdomu lēmuma, un es lēcu. Nezinu, kur tas bija, kādām pārdomām vai skaidrojumiem to lai piedēvē, kā pamatot, izskaidrot, ka pēkšņi bija atsvabināti Raudas bez elsām, salūzuma dullgalva, Nekas, "gribu gulēt", "mīlu Tevi", "jā", "parunāsim rīt", "ir labi", "patiešām" Pasaulē, kurā joprojām mani izbrīna, cik ļoti reti cilvēki mēdz runāt par visdziļākajām jūtām (emocionāli), mani nu pārsteidz, ka par visdziļāko (garīgi) man pašai it ne maz neprasās ne ar vienu neko.. vismaz vēl nav tādas savienības, kurā tikai klausās viens otru, dzird un neatbild (arī pats sev otra vietā, tas laikam vissvarīgāk). Tie ir eņģeļi, varbūt mēs lidosim. Mani Skolotāji ir rakstīti vārdi. Turu sevi plaukstās, caur mani atkal aug mazliet mīlestības. Ķermeni savās jaunajās telpās jūtu piestrāvotu ar kustētiesgribu, ar dzīvotgribu, dejotspēku, smietiesacis. Vēl mācos tā būt arī ārpasaulē, tur vajadzēs mīlēt sevi divtik, trīskārš, enn. Montēju savu sašķaidītību kopā, vesela un vienota būšu laikam pirmoreiz. Ikdienas gaitās pēkšņi uzrodas cilvēki, katru dienu vismaz 3. Tā ir pārtapšanas mistērija. Runāju te vai kā vājprātīga ezotēriķe, bet ceļam beidzot atkal ir balti oļi un mierizjūta 16/17.V.06 ~3/4.a.m.

[[30:04:2006|00:09]] [Zim Ngqawana - Amagoduka] cauri savām skaņu ausīm dzirdu kā caur Tavām skaņu ausīm skan Tavs šābrīža current mood klausos priekšā sārta, augsta vakara saule, ome un māmiņa ausainie - beigās auto meditatīvais stāvoklis, ļoti 'drīkst neko nedarīt' stāvoklis bet vispār mana pēdējā laika (laika!) dziedinošā un dīvaini multifunkiconējošā un apziņā skaļā mantra ir "jums ir pulksteņi, bet mums - laiks". braucot nevarēju atcerēties, kas tas par presēto izdevumu, kurā bija šāds sibīriešu domu gājiens, bet neliku prātam rakņāties sevī arvien vairāk pieņemu sevi un atļauju sev dzīvot tādas dienas kā šodiena dara mani laimīgas fizisks darbs, ' kustības, pūles un rūpes par darāmo, ārs āra āres lapu lapas vējš vīrieši ar lāpstu, ar āmuriem, ar darbu, ar sviedriem, ar mērķtiecīgu prātu, ar kustību, ar jēgu ceļa oļi un 3.klases meitene, kuru cienu cienu cienu kā bērnu, kā cilvēku un Tava māsa arī ir baltais cilvēks, varbūt tikai kā kāpurs no taureņa, bet tas jau arī ir silti nesvarīga (= "nesteidzama un atlikt iespējama") darba in-this-very-moment nepieciešamība nenepieciešamība runāt prieks lidot vārdos jokos flirtā ar svešo pāri dobēm iedomātā trillerī pakrist no urbja lodēm sienā atcerēties, kā Tevi var ar ķermeni ieraudzīt atsasildīt kundalīnī nodauzīt ar kājām lidojošo uguni vējā nekūlā desu ugunskurā no zemei noplēstās pērnības salmu cepures vaboles pirkstos vardes aiz objektīva pilna zeme ziedu helicerāti 12min kamēr saule zeltu bārsta pāri mīļupes akmeņpalēcieniem sejā tik daudz, kā tev nemaz nevajag, kā tu negribi un nevēlies, un neesi, un vienkārši smaidi -

[[19:04:2006|16:26]] izmazgāju sienu no galvas. ar vienu aci baiļojoties, vai nav virtuve ar gāzi pielaista, vai nav rīsu uguns apslāpusi. dzeltenie pirkstiņi tagad ir no burkāniem, jo kājām tādi paši un sāku arī cimdus lietot. man visu laiku rakstīšanas uguns aizsvilstas un slāpējas. ne tamdēļ, ka pēc tam vajadzētu izlietu ūdeni smalstīt un man nebūtu gana niknas lupatas, ar ko to paveikt, vai galu galā - pietiekami pieticīgas pēdas, kas slapjumu nejustu.. nepatīk vien nežūstošās peļķes, tādas kavēties aicinošas plančkas, iespaids, ieminiens, pēdas. man patīk, kā skan, kā aizskan; kā vārds, locoties no puszilbes, smadzeņu labirintos izrīvējas garām asociācijām, mirkļa atskaņām, tomēr tekstā (vizuāli manāmā rindu nodalījumā) saglabājot īstas un neīstas zemdegas man šķiet, es esmu noteikumu un shēmu speciālists, jūtīga kā fotofilma. izmanīga, piesardzīga, sensora, zinot, kā kur jāuzvedas, kā kur mulsi jāpiever acis, lai cits nejustos pamanīts neveiklā kustībā, zinu, kad jāsaka nomierināšanas, uzmundrināšanas, kopāesības, līdzilepnuma, nosodījuma, ignorances, ķircinājuma, rotaļāšanās, piedošanas paroles; zinu, kā tiek reaģēts uz katru sīkāko burta, kustības, dzīvveidošanas, krāsas, iekunkstiena niansi; vienmēr visu redzu no kādām 3 skatuvēm, arī to, ka sēžu skatuvēs un skatos uz to, kā izskatās. Laimīgie tie, kas dzīvo un nedomā par tādām lietām. Apziņa un šitāda apzināšanās mani paralizē darīt to, kā jādara. Vienmēr gribas vai nu savādāk vai arī - nekā. Pat tad, ja vienīgā skatuve ir tā, kurā sēžu es un skatos uz vienīgo skatuvi. Bērzu galotnēs pīt bizes, iestāstīt stāstā nestāstu, gvelzt niekus, kutināt pēdas. Jebkā atdzīvināt ar neparedzamību vai jebkā cilvēciskot (aci pret aci, sirdi pret sirdi). Staigāju kā sevi salauzis vilkacis, cenšoties neatplēst negatavos pumpurus cilvēkos. Sodu un nosodu sevi par savu nespēju funkcionēt tā, kā liek; svārstos starp "pieteikšanos armijā, kur visas muļķības no tevis izdzīs" - galvas nolikšanu uz giljotīnas bluķa, nolekšanu no ego klints, pakalpību - un turpināšanu rakties pasaulē, par ko neko nezinu, kurai nav drošības jostu un nav arī pensiju fonda. (Iegāja mana intuīcija vakar bibliotēkā un paņēma mūžīgi nepamanītu grāmatu, no kuras šķietamā 'atkal par to pašu' teksta galvā veidojas TĀDAS realizācijas, TĀDI kontaktsaslēgumi.. viss ir tik mirklīgi, ka skumji. Lasīšu citreiz un neko tur vairs neatradīšu, un citam arī parādīt nevarēšu. Bet tagad sajūta, ka autors Zina, ka es lasu, un Redz mani. Izmisīgi ilgotā (ie)spēja saskatīt kādu patiesuma klinti un piekabināties tai ir uzieta. Nedaudz, mazliet, mans vilkacis žmiedz ciet žokļus.) Un vakarnakt arī pirmoreiz kkā ļoti vis-ķermeniski-vis-būtiski jutu (nez, kādu vārdu lietot - dzirdēju? caurstrāvoju apjausmu?), ko domājuši visi Redzīgie ar to Tukšumu, Bez-ego. Jau tad zināju, ka tas būs tikai mirklis, neieliekams vārdos un nesaglabājams prāta atmiņās, bet krūtīs vēl smeldz, un gribu tur tajā sajušanā atgriezties. Nekad neesmu spējusi meditēt (kā atsevišķs process) uz kko, arī par visslaveno Budas vai Nebudas tukšuma filozofiju neesmu pinusi domu grozus. Bet vakar viss bija skaidrs - par koāniem, par koka mietu, par cilvēku veidotām uzvedības un priekšstatu shēmām, par visu, ai.. par pareizību, dodoties turp, kurp es nespēju pat atpakaļkārpoties nedoties - laika posmā, kurā viss zaudē savu cēlumu un patiesuma birku, un so called īstenība (nu tā, kas patiešām šķita īstenība un par kuru mans anarho puika vēl nav cēlis brēku) - īstenības garšu. Ja jau tam ir svētība, tad takas atradīsies, un muguru pieliekšu, caur brikšņiem rāpjoties. Bikses nesaudzēšu un sāpes nejutīšu, atkal varēšu visai augošajai tumsai iedomās redzēt pāri jau gaišo atrisinājuma galu. Atkal mazliet drošības, ka, ejot shēmu redzēšanas ceļu, atkal kādu dienu atgūšu cilvēku un cilvēka mīlestības spēju un vēlmi, atgūšu labestību un dotspēju. Vieglumu un tukšas zarnas 2|-

točna Tev [[14:04:2006|02:38]] [metanoia - addicted] nemaz negribēju vairs neta ar visu viņa tukšumu, bet kad tie tramvaji tā mani iemet savos melnajos caurumos un mazie papēdīši zem pēdām nebūt negrib iet kājām.. tagad gan gribas rakstīt Tev, Tev, Tev, atkal to balto un rasaslāsēm pilno, zini, kā toreiz, kad uzrakstīju visu, kas Tu man esi. Tagad ir daudz vairāk tā visa, un vēl vairāk ir apziņā par nākamību, bet arvien mazāk vārdos un lietās tas viss. pīpē maitas e-cafē, zaļās ceturdienas un lielās piekienas vidū, gandrīz vai dienasgrāmatu rakstu. lai jau pakustās pirksti, smadzeņu līdzsvaram lai tiek. metanoia's addicted ir īstais mūds :) (atceries, kā laurim skaidrojām par mūdu? :) ) Un viss, kā mēs skaidrojam un skaidrojamies, ir tik tašķīgi šļakatains, ka šķiet, mēs apskaidrojam ar savu gaismu nākamības budas, kas apkārtstaigas. pie mīļupes uzcelsim mīļmājas paši savām rokām un ar dziesmu, pietašķīsim apkaimi ar savu nemanāmību, nevienam putnam ligzdā neko neiemetīsim, aiz sevis pēdas uzlasīsim, nevienu ziepju burbuli gaisā nepazaudēsim, izraksim tās grabažas, mammai pateiksim, kas esam, vecmammai uzcepsim milzīgu pankūku, saviem draugiem rādīsim, ka var gan 2 satikties, it kā savādāk nemaz nevar būt, tēti vadāsim ragutās un briežiem sienu liksim, bērniem rādīsim, kā visa pasaule elpo, viens otram no rīta sauli acīs sveiksim, velsimies kā mēslu mušas pa laimi, ar visu tiksim galā, ar visu, visu, visu tiksim galā, nu jau vairs šaubu ne mazāko mīlu Tevi -

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]