|
[[04:10:2004|09:30]]
|
kad taviem dvīņu torņiem melns putns izlido sirdīm cauri, nav nozīmes, kam viņš ir caururbis krūtis
un pēc panikas kāpnēs un sastingušām liftu kabīnēm, pēc sāpju dusmām un KĀPĒCKĀPĒCKĀPĒC atrodi mieru, tā ir burvja dvaša, kas tev jāelpo, inhale, exhale, tu nekur neesi ievainots, tu esi izaudzis stiprāks
Tu esi ierāpies līdz elkoņiem pats savās brūcēs
un viss esi tu pats - putns, sāpes, neaizsargātība, sabrukušie stāvi un jauniegūtais spēks,
nekas ārējs vairs neeksistē.
nekas vairs tevi nevar ievainot
|
|
| vijoles |
[[24:09:2004|10:23]]
 [skumjas; kaligraafija] |
| [suutras] |
|
Pasaules Malaa koki nomet vasaru un nostaajas atsevishkji. Melna tusha pa zaram vien debesiis ieziimee Pirmsaakuma staaju, un tie atdalaas viens no otra, melnaas liinijas kaa zibenji aizaugs liidz Zemei, aplis buus nosleedzies.
Ezeraa taalumaa mazas laivas, uudenszaales, aizlido putns pa uudensvirsmu
Man ir nolupusi kraasa, apmetuma lielas pleeksnes nokritushas, esmu apveersusies otraadi.
Elpo ar Zemi
|
|
|
[[13:09:2004|07:19]]
|
koncentrācijas nometņu vergu pārpildītie pilsētas vagoni.
cilvēks nav paredzēts tik agri no rīta noskalot sevi dušā un norīt sevi kafijā, iespiesties vagonā, nekustīgi uzmanot pēdējās savas eksistences robežas. agresīva skatīšanās "acīs" pienākumam - naidīga interese par ārkārtējo, par kādu, kurš nav izturējis pretīgo rīta saspringumu.
Cits ritms, cits laiks, cits ātrums. Cita distance. Cits attāluma pārvarēšanas veids. Lielā troksnī runā citā frekvencē. Tu esi brīvs. Viens divi!
|
|
|
[[11:09:2004|01:49]]
|
Tepat kaiminjos ir klejojumu bezmaaju naktis. Tumsaa zilas televizoru istabas mijas ar gribeeshanas sarunaam, bezmiega klepu un chabonju. Gulju uz solinja zem zvaigzneem, man uz veedera sildaas neredziigo pansionaata kakjis, gastronomiskaa izsalkumaa debesiis aizpliivo maakonji kaa puuderslotas. Miers, dziiviibas iemiesojumi. Puzle liekas kopaa un atklaajas par nebeidzamu taku. Balozhi, lapsenes un kakji sadzird. Kas veel? Milzu koki shuupojas muuzhgaraas domaas. Kaut kur aizzib sajuutiiba. Uz visas buutiibas saspiceejushaas ausis un poras, ziemaa naktis pienaak aatraak, asas, konkreetas skanjas un eenas. Samuraja gadalaiks. Ko es sevii gribu pasleept? Ko es veel nezinu?
Gandriiz vai beernu gaidu.
|
|
|
[[26:08:2004|23:57]]
|
divas raupjas mālainas rokas,
grumbainas kā pati pasaule
Lienu caur pirkstiem, apķeros, griežos, sareibinu galvu
Ripinu ābolus pa Tavu dzīves līniju, Dievs,
nošķūrēju pērno sniegu pa Tavu sirds līniju
renstelēs sametu zīles, lai ziemā briežiem būtu ko ēst
Un Tu Tikai Paskaties Kā Brieži Ir Nākuši Pie Tevis Ziemās Tu Tikai Paskaties ..
Tu Tikai Atskaties Uz Savu Viņu (es zinu, ka Tev Ir), kā Tavs ceļabiedrs ir
pieglaudis Tev savus baltos pūkainos spārnus vēl
agri pirms Tu modies
un naktstauriņi simtiem nakšu ir atkārtojuši vienu un to pašu kustību,
upe ir tecējusi nenogurdama, vecāki ir Tevi auklējuši, Tu Tikai Paskaties
uz tiem ieskaujošajiem vārdiem, kas dzēsa Tavas sāpes, kad Tu kliedzi
Tagad Tu nekliedz, tagad Tu zini, tagad Tu esi atradis savu mūžīgi saulaino rītu (Coldplay dziesmiņās), tagad Tu šad tad vari paskatīties arī saulei acīs
un Tu redzi plaukstas
es paļaujos
|
|