5:57PM - farmscraper
marianoči kaltēti zeķubikses mantas neguļas kad izdomā, tad atveras ar staipī un turpat mēness
doloresa činkstēja un mēs nevarējām viņai palīdzēt, jo viņai bija divi maisiņi zelta pudeļu un mēs ar jums vēl par to parunāsim mēs iebildām un gaiši paredzēdami stāvus piesēstos un mēs jau raudzījāmies vai tik nenāks ārā no tās siena gubas un tad arī pakārās gaisā dzīparu sisītis un tāds kā dzīparu miltiņš gaisā vēdīja un mēs sev teicām skaidrojām un apjautājāmies vai mēs nevarētu jūs vēl mazliet apraudzīt tai adatainajā kaudzē vai mēs vēl nevarētu jums šo un to uzdāvināt mēs ar jums vēl patērgāsim un mūsu raženajā un jums vēl tik dikti gribēsies satikties mēs jau uz jums dusmu prātu neturēsim tik vien kā maigu cirvi ar plastmasas ziedlapiņām un romualdu ražuku kā pēdējo cirtienu miesaskārē un kārē mieloties ar citu cukuriņu
zeme ieskrējās un sastapās ar savu pēcnācēju, kas dēvēja sevi vādā kā mani sauktu, ja nonāktu atejā un gaidītu tur divas stundas pēc visa pateiktā nāca skaidrība un dienas kā tējkarotes atradās mūsu upuru varā bet nevarēja visu saskaitīt, cik daudz tas bija palietots kā tējnīca mūsu vēderos bija atdzisusi un devās tais garajās pastaigās, kas mūs nolietoja itin kā būtu sazvejots kaut kas nešķīsts un divas reizes mēs ieminējāmies, ka varētu arī pakrist par kapli atrasties ceļa malā, bet dienvidus bija sazaļojis un divas reizes mēs atcerējāmies, kā tas bija mūs vajājis visu laiku kopš aptāšanās un druva bija pilna ar kālija nitrātu to mēs savervējām maisos un godīgi atdevām izplatīšanai savās mājās un to tuvumā, lai nebūtu lieku pārpratumu un mēs varētu izzvejot to dienas devu, kas mūs izsekoja un nelika mieru par spīti visām kataklizmām un ājurvēdas virtuvei mūsu galdā kāds bija iemājojis mēs to turpinājām barot kā savējo
zemes kuldīga un nonesti patmīlas kalngali un mūs iznesa caurstrāvot ar avīžu kunīlingu lai mēs raustītos smieklos un raudātu asaras baltas kā pasakas ar asaku galiņiem izdurtas acis un villa ir nonesta no krāsainās globusa gludeklis mentu instrumenti mēs nonācām kapličā un tur apčurājāmies
paldies līdzšinējiem cilvēkiem par to, ka viņi man ļauj dzīvot, par to, ka viņi ir iekārtojuši vidi, kurā ir pods, kurā noraut ūdeni. par to, ka ir ceļi, kurus es varu iedomāties braucam ar mašīnu un asfaltu. paldies viņiem par gaisu un kokiem, kuros ir lapas. paldies par zaļo gaisu un saules stariem. paldies, ka tīri teorētiski man var būt brilles, ja man tās vajadzētu. paldies, ka man ir ausis, aiz kurām arī kaut kas ir, un ka man ir zobi un lūpas vieta starp tām. paldies par maniem matiem. paldies par cilvēku ķermeņiem, kurus var apzīmēt ar organismu. paldies, ka es varu iztēloties, kā cilvēkiem uz galvas ir koku lapotnes. paldies par automobiļiem, kas tiek pamesti stāvvietās ar vaļējām durvīm un pēc ilga laika aiztransportēti. paldies par grunti, kas tik labi čirkst, kad pa to brauc ar riepām. paldies, ka gaisma nāk no augšas uz leju. paldies, ka es varu pacelt rokas pret debesīm. paldies, ka ir putni, kurus var dzirdēt cauri citām skaņām. paldies, ka ir mājas. es pateicos visiem iepriekšējiem cilvēkiem, ka viņi ir izpētījuši pasauli un ka man ir materiāls ar ko strādāt.
stulbais stūķētājs. es mēģināju nokontrolēties. ko man vēl darīt. bļa, baigā taktika un skola
pārbaudu, kā lapa izskatās un kā tā man kalpos.
Navigate: (Next 20 entries)