| Kā es gandrīz pirmo sodu nepelnīti atrāvos |
[Mar. 18th, 2010|02:00 am] |
Nupat kā braucu mājup pa Deglavu ielu. Pulkstenis īsi pirms diviem naktī. Un hujakš, stāv draugi ar svītrotajām nūjiņām pirms tilta. Reids saproties. Nakts vidū miera nav. Apstājos, pasniedzu prasīto vadītāju apliecību. Gaidu. Pienāk otrs kompanjons un prasa tam pirmajam: "Viņš jau piebrauca ar izslēgtām tuvajām?" Man savukārt smaga darbadiena (un vēl arī darbavakars) bijusi, smadzenes kā kontuzētas un esmu jau aizmirsis, ka pārdesmit sekundes atpakaļ pats izrubīju tuvos, lai pretīmbraucošos nežilbinātu.
Nu tad tas otrs sāk dialogu "Tā un šitā, diennakts tumšajā laikā jābrauc ar ieslēgtām tuvajām gaismām".
"Zinu" es viņam atbildu.
"Par šādu pārkāpumu pienākas 30 latu sods un (cik-tur-aizmirsu-jau) soda punkti."
"Rakstiet protokolu."
Var manīt, ka par tādu figņu protokolu rakstīt viņam īsti negribas un pēc aptaujāšanās, kur braucu, kāpēc braucu, cik tālu vēl braukšu, cik soda punktu līdz šim, seko dialoga kulminācija.
"Varētu jau jūs arī palaist bez protokola."
"Nu ja jums sirdsapziņa ļauj."
"Policijā ar sirdsapziņu nestrādā."
Te es tikai nosmīkņāju un pēc savstarpēja visa laba vēlējuma šķīrāmies bez maku tukšošanas. |
|
|