| 12:25a |
Briesmīga posoka
Parasti cilvēki domā ka tautas pasakas ir tādas kur stāsta par visādām princesēm, večiem ar lāču ausīm un vel visādas muļķības. Bet ir arī daudz interesantas un mistiskas pasakas, dažas pat tik briesmīgas, ka varētu droši uzņemt šausmu filmas. Protams, pati briesmīgākā no visām pasakām ir latgaliešu, to es arī pastāstīšu, stāstīšu es latviski, lai visi saprot, bet latgaliski protams izklausītos vēl šausmīgāk.
Labu laiciņu atpakaļ, Latgalē, kad laukos vel dzīvoja daudz cilvēku, dzīvoja vīrs ar sievu, abi divi viens otru ļoti mīlēja. Bet nu tā gadijās, ka vīrs ņēma un nomira. Sieva protams ļoti bēdājās un visu laiku gribēja vīru atpakaļ. Vienu tumšu rudens nakti, kad tikko beidzis lietus līt, pie loga kautkas klauvē. Sieva pieceļas no gultas, skatās - aiz loga stāv vīrs un smaida. Šī priecīga metas laukā pa durvīm apkampj vīru, prasa - kur tu biji palicis, kas ar tevi noticis? Vīrs klusiņām atbild - brauc līdzi, es tev parādīšu kur es tagad dzīvoju. Sieva iejūdz zirgus, sēstas abi ratos un brauc. Brauc kādu laiciņu, brauc garām baznīcai, kad vīrs saka - apstājies tepat, vajag apstāties. Sieva apstājas un vīrs saka, lai tā nedaudz pagaida, viņš ieiešot baznīcā. Sieva gaida, bet kad vīrs ilgi nenāk atpakaļ, domā iet paskatīties ko viņš tur dara, pieiet pie loga, skatās - vīrs rok laukā, plēš un ēd miroņus. Tajā brīdī, kad sieva paskatās, vīrs tieši pagriežas uz loga pusi, ierauga sievu un sāk skriet uz durvju pusi. Sieva lielās bailēs skrien uz ratiem, bet vīrs pakaļ. Atri ielekusi ratos, viņa briesmīgā ātrumā mūk projām no nelabās baznīcas, bet vīrs neticāmā ātrumā skrien pakaļ un jau taisas kāpt ratos iekšā ar lielām baltām acīm un atvērtu rīkli ar briesmīgiem zobiem. Pēdējā brīdī, kad vīrs gandrīz jau iekāpis ratos, sieva norauj no kakla rožu kroni un sāk vicināt vīram gar acīm, līdz beidzot tas atlaižas no ratiem un paliek tumsā. Pārbijusies atbraukusi mājās, ieskrējusi istabā, sieva dzird, ka pie loga atkal kautkas dauzas. Aiziet pie loga, skatas, tur viņas vīrs smaidot saka - Labi, ka tev beja rūžu kriuņs, cytõdi es tevi nūkartu un apāstu..... |