| 1:41a |
No vienkāršo amerikāņu vēstulēm Hruščovam
Es te nedaudz palasiju atmaskojošas vienkāršo amerikāņu vēstules Ņikitam Sergejevičam Hruščovam un nodomāju, ka dažas no tām ir tik pamācošas, ka ar tām derētu iepazīties jebkuram vienkāršam Latvijas pilsonim. Vislabāk man patika vienkārša nēģera vēstule -
Ja jūs atbrauksit Ziemeļu Karolīnā, lūdzu, atvediet līdzi dažus krievu nēģerus, lai mēs, Ziemeļu Karolīnas pilsoņi nēģeri, varētu lepni teikt, ka nēģeris kādreiz apmeklējis gubernatora savrupmāju Ralejas pilsētā... (Starp citu manā rezidencē ir bijis viens latviešu nēģeris un vel vienam es esmu paspiedis roku) ... Ja Jūs varētu aizdot nabaga apspiestajiem Amerikas nēģeriem dažas atombumbas, arī viņiem Vašingtonā dotu ēst un dzert un uzaicinātu lepnās savrupmājās.
Pārējās vēstules jūs varat izlasīt grāmatā - Vaigu vaigā ar Ameriku, Rīga, 1960.
Btv ja kāds vēlas, es varu šo grāmatu lēti izīrēt par kādiem 8ls nedēļā. |
| 7:56p |
Bērnības trauma
Kādreiz kādus pāris gadus atpakaļ reiz gadijās viens briesmīgs gadijums, es toreiz vel biju diezgan maziņš un atgadijums atstāja postošu iespaidu uz mani. Man dzīvo radinieki Līvānos. Nu un tad vienreiz gadijās tā, ka es pie viņiem aizbraucu ciemos. Pieēdos kārtīgi, parunājos, izgāju gaisu ieelpot svaigu, a tur kaimiņš nāk klāt, tāds drebelīgs večuks. Vecīts uzreiz saka lauzītā čiuļu mēlē - O puis, varēeesi izpalīdzēt? Es toreiz pēc dabas labs cilvēks būdams protams saku - jā, kas uz sirds? Varbūt vaig malciņu paskaldīt, vai ūdeni no akas atnest? A vecim izrādas nedaudz savādāka sāpe - Sunīts duksis, poskustva tāds, cilvēkiem uzbrūk, aizvakar pastnieku sakoda, aizaizvakar sievai kāju pārkoda(tas gan izklasijās kā gandrīz vai attaisnojums), nu redz, vaidzētu sunīti nošaut, a pats nevaru, rokas dreb no vecuma(un no dzeršanas). Nu es protams nevisai sunīti gribēju šaut un sāku uzreiz izvairīties - nav jau ar ko šaut, un pieredze man ar nav diezko liela un vispār dzīvu radību šāut ir grēks. A vecis uzreiz - Man ir karabīne bēniņos, tā nav problēma un suns nav kristietis, pie tam šitas ir īpaši nešpetns, tā ka nāci vien šurp, vecam cilvēkam nepalīdzēt ir grēks. Nu es eju vecim līdz, šis nones no bēniņiem vecu aprūsējušu karabīni, vai kautko tamlīdzīgu, paņem no ķēdes suni un ejam uz pļavu. Sunīts skatās uz mani ar žēlīgām acīm, man jau tā kā raudiens nāk virsū, bet nu aizspiežu acis, pielieku sunim stobru pie galvas un šauju. Iestājas klusums. Es attaisu acis, skatos - sunīts stāv, galvā caurums, tā ka cauri var redzēt, bet nekrīt. Paiet kādas 10 sekundes, suns sāk briesmīgi gaudot. Man jau paliek neomulīgi, ierocis ta nelegāls, atbrauks policija, aizvilks mani uz cietumu ar visu karabīni, vai nedod dievs vel nošaus nozieguma vietā. A vecis tik runā - nelaime tā ka par tuvu šāvi, vaig no gabala šāut, citādi lode par ātri lido un tik mazu caurumu izplēš. Nu a ko man darīt, atstāt suni ar caurumu galvā? Ved vecis sunīti tālāk, piesien pie mietiņa, es ateju metrus 50 nostāk, noguļos zemē, notemmēju, šauju. Bet roka nodreb aiz žēluma un es pāršauju siksniņu sunītim. Suns protams noraujas un gaudodams skraida pa pļavu apkārt. Es jau domāju mest karabīni zemē un laisties prom, bet nevar veci vienu pašu atstāt. Kaimiņš pa to laiku ķersta savu sunīti, pielabinādams ar vārdiem - Duksi, duksi, nāci šurp, esi lobs suns, nadabūsi ēst, Duksīti, šurp nāc.
Beigās ar trešo piegājienu izdevās nabaga sunītim izbeigt ciešanas, bet nu miegs man vel trīs dienas nenāca... |