Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, March 23rd, 2004
| Time |
Event |
| 2:49p |
Baltā līdaka
Jūs noteikti esat redzējuši baltus zirgus, suņus, kaķus un pat albīnus nēģerus, bet baltu līdaku gan tikai retais no jums būs saticis. Bet man vienreiz gadijās. Mēs ar brālēnu makšķerējam un nekas prātīgs protams neķeras. Vienīgi ezera vidū peld diezgan paliela beigta līdaka. Mēs protams, kā jau zinātnieki, izdomājam ka vaig līdaku izvilkt un paskatīt cik tā liela. Ar trešo piegājienu brālēnam tiešām izdodas līdaku aizcemmerēt un izvilkt krastā. Līdaka tiešām simpātiska lieluma, kadi kilogrami 3īs, bet tas uz to brīdi jau palika mazsvarīgi. Līdaka, kura ir patīkami bālā krāsā, nežēlīgi smird. Nevis vienkārši nežēlīgi, bet tik nežēlīgi, ka es to nosauktu par briesmīgāko smaku pasaulē un es esmu daudz nelabas smakas saodis, piemēram vienreiz mans kaimiņš bija patvaļīgi nomiris un neizsaucis aiz sevis satīrīt un bija iestāvējies. Bet tā smaka salīdzinot ar beigto līdaku bija vizbulīšu smarža. Līdaka oda vienkārši briesmīgi. Bet kas vēl briesmīgāk, līdakā bija ieķēries vizulis(pie tam tāds labs, peldošais volbleris, par latiem 10. Nu un tad to vizuli mēs no droša attāluma(10metri) mēģinājām kautkā izraut. Bet tas nebija tik viegli, līdaka katram rāvienam sekoja ar briesmīgu lecienu, kas atnesa briesmīgi, salkanu smaksas vilni. Beigās mēs padevāmies, pārkodām auklu un steidzīgi devāmies mājās.
Vakarā ēdam 3ās vakariņas, biezpienu ar ievārijumu, klusējam, ēdam. Pēkšņi mans brālēns saka - iedomājies tu tagad iekodies tajā baltajā līdakā. Es pavisam bišķīt to iedomājos un kautarī es parasti par tādām lietam pie galda nesatraucos, šoreiz pieceļos kājās, paņemu šķīvi, aizeju pie cūku spaiņa(ir tāds spainis kur met visādas lietas ko pats negrib ēst, lai vēlāk atdotu cūciņām) un izmetu biezpienu tajā. Es jau taisos doties kautkur tālāk, kad skatos - mans brālēns arī pieceļas kājās un dodas ar visu šķīvi uz cūku spaini... | | 2:56p |
Piedāvājums
Es reizēm palasu arī ko citi cilvēki raksta un mani vienmēr iepriecina tas ka daudzi atzīmē kādu mūziku patlaban klausas. Nu un tad es ar šoreiz sarakstīšu uz priekšdienām. Un pats labākais ir tas, ka to var arī ierakstīt diskā un iegū savā īpašumā par nieka 3.50ls
Tātad klausamies:
Louis Armstrong - Droppin' Shucks
Sidney Bechet - I found a new baby
Doors - alabama song(whiskey bar)
marlene dietrich - wenn die soldaten
Kleopatras Leda - Klezmer - Den flygande Bokrullen
german military marches - bomben auf england
Grekis Papadakis - Dyonisos' Dance
Dead Can Dance - Windfall
John McCormack - It's A Long Way To Tipperary
Kayah & Bregovic - Spij Kochanie Spij
Vladimir Visockij - Liricheskaja Pesnja
Russian Gipsy Romance - Ochi chornije | | 6:30p |
Ēstuves
Vakar viens labs cilvēks teicās man parādīt vienu interesantu ēstuvi kurā labi varot atcerēties padomju laikus. Nu un es protams piekritu un nonācu tiešām interesantā iestādijumā blakus nacionālajam teātrim. Iekārtojums tur skaisti gaiši zils, ēdienkarte ok. Saliec visu ko gribi uz paplātes un tik ēd. Es pa 1.3ls apēdu liellopu gaļu kurai bija dots cēls nosaukums Romšteks, vai kautkas tamlīdzīgs + vel soļanku. Ēdiens garšoja tīri labi un es jau nopriecājos, ka gals manai mietpilsoņa dzīvei un nejēdzīgai naudas tērēšanai restorānos, jo atrasta viena burvīga vieta kurā var gremdēties nostaļģijā. Bet ejot uz mājām man sāka nākt pavisam nejēdzīgas atraugas, nonākot mājās es sāku domāt ka varētu gadīties pēkšņa vēlme apmeklēt ateju un pats nejēdzīgākais ka vakarā bija jāiet spēlēt futbolu un tur tādas pēkšņas vēlmes nav diezko patīkamas. Bet nu ar laiku pārgāja. Acīmredzot mans kuņģis nebija pieradis pie zirga gaļas un nav jau zirga vaina ka viņam gribas laukā paskrieties.
Bet šodien es biju vēl labākā iestādē, šoreiz pavisam pozitīva nozīmē. Iestāde saucas preses bārs un atrodas pāri ielai, pretī tādai vietai ko varētu saukt par mazo Luvru. Pils gan tur nav, bet tur ir stikla piramīdas un man tāda klusa aizdoma ka tas komplekss saucas Kongresu nam, bet es neesmu par to īsti drošs. Nu un tad ja iet pāri gārēju pājejai no kongresu nama uz Brīvības pieminekļa pusi, tad uz paša stūra ir ieeja zem zemes(kreisajā pusē, ja skatas uz to pusi kur tas piemineklis ar visu Mildu)(labajā pusē tur gan nekā nav) Tur nokāpjot lejā iekārtojums varbūt nav diezko aizraujošs, bet krēsli ir mīksti un pats galvenais tur vislaik rāda futbolu, tā ka nav jāskatās pretimsēdētājas sejā, bet var skatīties augstāk. Bet vislabāk mani pārsteidza ēdiens, tur bij tik mīksta un sulīga gaļa kādu es sen nekur nebiju ēdis un pie tam cenas ir pavisam normālas - es divatā par 7ls paēdu. Iesaku paņemt teļa gaļu karija mērcē, vai arī sutinātu liellopu saldskābā mērcē.
Tagad sēžu mājās un ne atraugas nāk nekā, taisni vai jākurina pīpe un jāpadomā par patīkamo dzīvi... |
|