| 1:37p |
Ptikami uzvilkt kažoku, iziet uz balkona un kupinat biezus, smukus dumus. Ja šads laiks pieturetos un saulite nelistu lauka, kad vinu neprasa, tad varetu iegut ipaši labu garastavokli visai nakamai nedelai un kas zin varbut aizbraukt uz kadiem dumbrajiem zivis pakert.
Vispar laiks ir tads, ka atgadina man jauko Krieviju. Jus noteikti jau zinat, bet es pirms kada laicina biju aizbraucis uz Peterburgu, paskatities ka cilveki dzivo. Peterburga pilseta smuka, krievi labi cilveki, bet nejau nu tas kas ipašs. Vislabak man patika vinu attieksme pret arzemniekiem. Vispirms veikala. Es eju šnabiti pirkt, ko pec tam meginat vest pari robežai uz majam, lai ir ar ko draugus pacienat. Veikals liels, gandriz ka puse no rimi, parsvara ar šnabi piepildits. Es grozos, skatos, pekšni garam nak resna, nesimpatiska par(<- Šito es uzrakstiju no rīta, tagad daudz kas jau ir mainijies, pirmkārt saulīte izlīda, otrkārt nav nemaz tik forši tādā laikā, kāds bija no rīta pirmo reizi šogad arā spēlēt futbolu, treškārt mēs zaudējām, ceturtkārt man ir asiņains celis, bet nu tas nav tik traki, tā ka turpināšu par to ko stāstiju) nevis par, bet gan pārdevēja, nāk garām un paņem mani uz pleciņa, gandrīz vai iemetot šņabju plauktā un kautko pasakot, kas man šķiet sākās na bukvu b. Es protams neko, nav labi sliktu teikt vecākām kundzēm, hmm. Paņemu šņabīti, ielieku grozā un eju pirkt. Pārdevēja stāv, kautko kasas un izskatas ka nemaz nav mani pamanijusi, bet tā kā man nav liela prieka ilgi pētīt smirdīgu padomju stila veikalu, tad es šai jaukajai kundzei angliski uzsaucu - excuse me, i want to buy some vodka. (Ja ruskom jazikoom nje harosho vladjeju) Pārdevēja uzreiz kā dzelta, skrien pie letes klāt un sāk atvainotiees - pardon, pardon, pļiz, pažalusta. Pavisam cita attieksme pret ārzemniekiem ir kad tu dodies apmeklēt kādu ievērības cienīgu vietu, jo tur ir divas cenas, viena ir dļa graždaņīnam rosiji ir belorusiji, a otra ir dļa inostrancov. Es protams nevēlos maksāt daudz naudu, tāpēc es uzvelku treniņtērpa bikses, īpaši pretīga izskata rozīgu jaku, pidarku un aplieku ap kaklu baltu šalli un dodos baudīt kultūru. A pie vārtiem stāv divi miliči ar automātiem un uzreiz ar savu manīgo aci pamana ārvalstu spiegu un prasa man - a vi iz rosiji? Es uzreiz nevisai labā krievu valodā nikni atcērtu - razve kaļiņingrad ņe rosija, bļaģ. Un eju iekšā. Tie tikai žēlīgi noskatijās un nekā. Un trešais atgadijums bija viesnīcā, vispār tur kafejnīca tāda, ka nevienu neapkalpo, bet sapratuši ka es esmu ārzemnieks, uzreiz atskrien viena mātīte baltā halātā, kā medmāsa un saka - što buģete, čai iļi kofe? Es saku - kofe. A šī saka - a kofe ņetu. Es saku - togda čai. A šī - čaja tože ņetu. Nu tad beigās dabūju kefīru un cīsiņus ar zaļajiem zirnīšiem, un tā katru rītu... |