Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, February 25th, 2004
| Time |
Event |
| 2:42p |
Fašisti
Šodien gāju uz pastu vienam draugam ūdenspīpju tabaku sūtīt uz Vāciju, tur kā zināms attīstības līmenis zemāks, tabaku dabūt nevar. Eju uz pastu, uzreiz nostaļģija uznāca. Pasts izskatās tā kā veikals minska pirms 15 gadiem. Stāvu rindā minūtes 15, pirms manis viens krievs ar pižiku galvā un milzīgu mugursomu, izmisīgi centās nosūtīt saviem radiem uz Murmansku divas desas, bet cik es sapratu, viņam neļāva latviešu nacionālisti. Kad pienāca mana kārta, es aizpildiju kautkādu stulbu anketu kur vaizdēja ierakstīt TabakaX3 Svars 150gr, vērtība 15eiro, adrese vācijā. Tāda sieviete gados vēl jauna, bet pēc izskata jau galīgi izkaltusi pastā strādājot, skatās manu tabaku un saka - uz vāciju nevar sūtīt, fašisti neņemot pretī. Nu ka neņem neņem, brauc mājās, jādomā kā lai noformē tabaku lai varētu viņu aizsūtīt. Varbūt kādam ir kāds labs padoms? | | 4:30p |
Par laimīgu dzīvi
Liela daļa no cilvēkiem visu laiku mokas ar depresijām un satraucas par visādām problēmām, tāpēc es jums pastāstīšu kā būt laimīgam. Es personīgi jau kādus divus gadus neesmu bijis nelaimīgs ilgāk par vienu dienu. Pirmkārt jau nevajag pieķerties lietām, daudzi cilvēki piemēram satraucās, kad viņiem nodeg māja ar visu sievu, vai nozog mašīnu. Protams, tas nav nekas patīkams, bet piemēram nēģerīši kenijā priecājas arī tad kad viņiem nav ne mājas ne mašīnas. Ja ir Dievs, tad tu pēc tam tiksi atalgots par savu pozitīvo dzīvi un tev būs labi, arī ja tev tagad šur tur neiveiksies, ja Dieva nav, tad tāpat nav jēgas satraukties par visādiem sūdiem, jo beigās tu tāpat nomirsi laimīgi, to vienmēr vajag uztvert kā apdrošināšanu, jo lai kas ar tevi nenotiktu nelabs, beigas tu nomirsi anyway..
Vispār nevajag satraukties par lietām kuras tu nevari kontrolēt un tā kā tu neko nevari kontrolēt, tad nevajag neparko satraukties. Cilvēks ir tāds radijums kurš var nomirt nejauši pēc pāris minūtēm, kaut arī to pat negaida. Protams, ar nesatraukšanos nepietiek laimei, vel vajag atrast kautko par ko priecāties. Bet katru dienu notiek viskautkas ļoti labs un ar to jau pilnība pietiek laimei. Pirmkārt vajag iemācīties lai pašam ar sevi būtu interesanti. Otrkārt nevaig gaidīt kautkādu lielo laimi, kas kādreiz pie tevis atnāks, sievas, vīra, vai naudas izskatā. Laime nekad nav permanenta, pat ja tev ir sieva, māja un nauda, dabūjot vēzi tu sāpju brīdī nevari būt laimīgs, arī tad ja tas nav vēzis, bet atsists mazais pirkstiņš, tajā brīdī tev būs vienalga tava nauda unliela laime. Laime sastāv no daudz mazām patīkamām lietām, kas ar katru cilvēku notiek katru dienu. Piemēram - pusdienas, piemēram pagulēt un neko nedarīt, piemēram atspārdīt mazu zaglēnu, piemēram pastaigāt pa mežu, piemēram sekss, piemēram makšķerēt. Ir daudzi tādi kuriem piemēram nāk eksāmens virsū, vai arī darbā problēmas un tad satraucas un nevar nedēļu nomierināties, bet pat tad ja tu zaudē darbu, tu zini, ka ir visādi prieki vel vēlāk, kuri var darīt laimīgu un galu galā pēc tam tu tāpat nomirsi pēc kāda laiciņa, tā ka nav par ko satraukties. Un ja vēl paveiksies un izrādīsies, ka Dievs arī ir šajā pasaulē un tu nebūsi dzīvojis visu laiku pretī savām vērtībām tad tu vel nonāksi jaukā vieta ko sauc par paradīzi.Tāpēc vajag visu laiku domāt, ka tu visu dari pareizi un labi, jo Dievs taču tevi nesodīs par to, ka tu nezināji, ka tas ir slikti. Es piemēram nekad neko sliktu neesmu izdarijis, bet ja esmu, tad tas tikai tāpēc, ka es to neuzskatiju par sliktu un par to taču var man piedot.. Un pats galvenais vajag darīt to kas patiešām patīk, nevis to ko citi saka, ka tas ir forši. Man piemēram visu laiku saka - ev aizejam uz pulkvedi patusēt, ev aizbraucam ar snovu nobraukt, ev noliekam tiesības mašinai. Bet man tas nesagādā prieku, tāpēc es saku - negribu, man nav laika un eju mājās pasēdēt un uzpīpēt pīpi un jūtos laimīgs. | | 11:07p |
Mazi suņi
Šodien man viens pazīstams nigers pastāstija atagadijumu kurā viņam viens nešpetns bulterjers gandrīz vai atkoda kāju. Man arī kādu laiciņu atpakaļ gadijās aksidents ar vienu neliela auguma suni, bet kā auguma kompensācija viņam bija dabas dota lieluma mānija. Pirms pāris gadiem es dodos uz mājām no skolas, pretī nāk veca nepatīkama izskata krievvalodīga tante ar vel nepatīkamāka izskata mazu, nejauku, raibu, plušķainu suni. Kad es eju šim nesimpātiskajam pārītim garām, viens no viņiem sāk uz mani riet. Es protams nostājos tādā pozā, kas atļautu man pret suni aizstāvēties, bet suņa īpašniece mani mierina - on njekusajetsa. Pa to laiku sunīts man ir pielavijies no muguras un iekodis potītē. Es protams apgriežos un veltu šunelim sulīgu spērienu, kas viņu aizmet kādus metrus 5us uz priekšu krūmos. Saimniece uzreiz sāk lamāties - što ti dzelaješ? Ti što maņiak? Začem sabačku trogaješ? Es saku - Vaša sabačka meņa ukusila, skatjina tokaja. Pa to laiku sunīts bija nedaudz atžirdzis un pielavijies man no otras puses un atkārtojis kodienu potītē. Es protams viņu aizspēru uz priekšu, nu jau kādus metrus desmit. Šoreiz lidojumu pavadija žēls kvieciens un sunīts pēc piezemēšanās izskatijās nedaudz apjucis un tagad jau es kārtīgi uzmaniju, lai viņs nevarētu pa kluso atkal piezagties man no aizmugures. Bet kamēr sunīts bija mierīgs, man jau taisijās uzbrukt suņa nejaukā saimniece. Es jau biju gatavs arī viņu aizspert kādu gabaliņu projām, bet tomēr nolēmu ka tā nebūtu smuki, pateicu - izvinjite, ja njehotjel Un devos mājās. |
|