Nameja · Vijumi

Šis ļoti interesanti kontrastē ar tavu "man vajag, lai visi par mani visu laiku atceras un raksta man un prasa un runā un uztraucas un aicina uz pasākumiem un ciemos un draudzējas". Citi cilvēki arī nav vienmēr lokāmi pa tavam, viņi nevar aicināt tevi dejot un dzert un tad, kad tu saki - nope - automātiski pārslēgties uz to, kas tev tajā brīdī ir okei. Un tas, ka nevar paredzēt, kurā brīdī tev būs kura fāze, bieži attur no aicināšanas vispār. Jo ir jau tā, ka kaut kur tajā komunikācijā laiku pa laikam paslīd kāja un attaisnojoties par to, ka tu nevari dejot, izklausās, ka tu tomēr pārmet tiem, kas aicina tevi dejot. Arī šeit. Tas rada uztraukumu - ka tikai kāds mans uzaicinājums/ieteikums netiks uzskatīts par nosodījumu, labāk vienkārši neko neteikšu.

Bet tas droši vien lielos vilcienos ir komunikācijas un uztveres jautājums abās pusēs. Manā pusē, piemēram, visbiežāk nosodījuma nav, ir tikai varbūt atraidījuma apjukums/īgnums, ko viegli iztulkot kā "es šo nosodu", but in reality I'm just annoyed I can't hang out with you the way I want to and/or I'm not useful.

Tomēr, dažas depresijas izpausmes ir gan nevēlamas. Ja depresīvs cilvēks man saka - liec mani mierā, nenosodi mani, kad es esmu destruktīvs un reāli fiziski daru sev pāri, jo tas ir tas, kā es tieku ar lietām galā - you bet I'm gonna say something. Or get the fuck out if I'm not being listened to.