Tipiskākā un pēdējā laikā vairāk apspriestā problēma ar depresiju un apkārtējiem, ir cilvēki kas depresiju nesaprot un noliedz, saka ka nav jau nemaz tik traki un tu tikai izliecies.
Bet ir arī pavisam diametrāli pretēja problēma, ar ko pēdējos mēnešos, kopš sāku par depresiju runāt arvien biežāk, saskaros regulāri. Tie ir citi cilvēki, kas ir piedzīvojuši psiholoģiskas problēmas vienā vai otrā formā, un Zin, kā tas ir, Paši Ir Ar to Tikuši Galā un dod Padomus. Šis galīgi nav par to, ka nevajadzētu dalīties ar savām pieredzēm, vai par to runāt, vai stāstīt kas tev palīdzēja. Problēma ir tajā, ka depresijas izpausmes, vajadzības un veidi kā ar to tikt galā ir ļoti dažādas. Un tas vienmēr ir jāatceras.
Pavisam, pavisam novienkāršojot, eksistē divi veidi kā tikt galā ar depresiju - gear down, vai solder on. Viena versija ir pieņemt, ka tev ir depresija, nominimalizēt visus resursus, un tikt galā ar to ko tu spēj tikt galā, lai arī cik maz tas būtu, un lēnām krāt spēkus - gear down. Otra versija ir pieņemt, ka tev ir depresija, saprast ka vairāk nav dzinuļu darīt lietas, un manuāli sev likt turpināt kustēties un darīt lietas - solder on. Lai veiksmīgi ar to tiktu galā, ir nepieciešama kombinācija no abiem - pieņemt ka tu vairāk visu nevari, bet saprast, ka tu nevari tāpēc visu atlikušo mūžu pavadīt gultā. Problēma ir tajā, ka katram cilvēkam šī kombinācija ir atšķirīgās proporcijās un tās izpausmes var būt tik ļoti atšķirīgas, ka ir ilgi un dziļi jāpēta, lai vispār saprastu ka abi ir veidi kā cīnīties ar depresiju un problēmām, pielāgoti konkrētajam cilvēkam. Un te nu parādās problēmas. Vienam cilvēkam, veids kā tikt galā ar depresiju būtu sākt nodarboties ar sportu, daudz pavadīt laiku ārā, un atrast aktīvu hobiju. Un vēlāk, kad šis cilvēks ir nonācis labākā vietā, šī lūk ir tā lieta, ko iesaka visiem, un tas ir veids kā ar visu tikt galā. Otram cilvēkam, milzīga daļa no problēmas ir stress un pārslodze, un viņam palīdz būt mājās, un mierīgi skatīties filmas, un spiest sevi darīt lietas ir slikti, vajag atdot vairāk laika mieram. Citam dikti palīdzēja pavadīt laiku ar sev mīļajiem un kārtot attiecības, un ģimene būs atbilde. Cits atrada labu karjeru, kas viņu piepilda, un vajag tā. Citam vajadzēja jaunus cilvēkus un perspektīvas. Citam vajadzēja skaļas ballītes un neļaut iegrimt savā galvā un kustēties, kustēties, kustēties. Citam vajadzēja piecelties, sakrāmēt mantas un doties pāri puspasaulei - studēt, vai strādat, vai ceļot. Un kad šie cilvēki, izgājuši cauri savām pieredzēm, runā ar citiem, kas vēl ar vien ir tajās savās sliktajās vietās, bieži notiek no visas sirds labi domāta vilkšana pa šiem ceļiem. Un mēdz būt pārmetumi un neizpratne - tas ir kā, tu ar savām dzīves problēmām un depresiju tiec galā savādāk, nekā es? Tas ir kā, tu tagad daudz ballējies, un satiec jaunus cilvēkus, nevis sēdi mājās un bužinies ar ja esošajiem? Tas ir kā, tu sēdi mājās, skaties filmas un neej uz skaļām vietām, kas tevī gribot negribot iedvesīs dzīvību?
Tad ja tu sevī jūti vēlmi palīdzēt, pavisam noteikti, it īpaši ar draugiem, ir jāpārbauda vai viss ir ok, un vai tas ko viņi dara ir depresijas sekas un slikti, vai veids kā tikt galā, labi, un pēc būtības zāles. Pavisam noteikti ir jāpalīdz pamanīt, ja kaut kas notiek par daudz. Bet par to nvajadzētu pārmest un dusmoties, un ar varu likt darīt pretējo. Jā, man ir prieks par tiem smieklīgajiem jokiem un kucēnu bildēm, ko viņš man sūta, kad nākās atcelt tikšanos, jo es vairāk nevaru paelpot un panika skrāpē krūtīs. Bet ir reizes, kad man nevajag novērst uzmanību, un man vajag izraudāties līdz brīdim, kamēr acis ir pavisam aizpampušas un vairāk nevar. Jā, man ir prieks par cilvēkiem, kas apjautājas vai depresijā aiziet uz bāru un izdzert par daudz bija prātīgi, bet dažreiz vajag arī tā. Jā, man ir prieks par cilvēkiem kas mani aizvelk uz koncertiem un pasaka, ka tagad būs jālēkā, bet dažreiz skaļāk par basiem krūtīs sit panika.
Un tajā brīdī, man ir jāpasaka - paldies, es ļoti novērtēju, un redzu ka šis ir veids kādā tu par mani rūpējies, bet man tagad vajag citādāk. Tu drīksti turpināt to jautāt, bet lūdzu - no judgement.
Un man ir prieks par cilvēkiem kas to dzird. Man ir žēl ka es ne vienmēr māku to pateikt, vai arī pasaku to daļēji un asi, tā, ka tas izklausās pēc rūpju noraidījuma.
Bet ir arī pavisam diametrāli pretēja problēma, ar ko pēdējos mēnešos, kopš sāku par depresiju runāt arvien biežāk, saskaros regulāri. Tie ir citi cilvēki, kas ir piedzīvojuši psiholoģiskas problēmas vienā vai otrā formā, un Zin, kā tas ir, Paši Ir Ar to Tikuši Galā un dod Padomus. Šis galīgi nav par to, ka nevajadzētu dalīties ar savām pieredzēm, vai par to runāt, vai stāstīt kas tev palīdzēja. Problēma ir tajā, ka depresijas izpausmes, vajadzības un veidi kā ar to tikt galā ir ļoti dažādas. Un tas vienmēr ir jāatceras.
Pavisam, pavisam novienkāršojot, eksistē divi veidi kā tikt galā ar depresiju - gear down, vai solder on. Viena versija ir pieņemt, ka tev ir depresija, nominimalizēt visus resursus, un tikt galā ar to ko tu spēj tikt galā, lai arī cik maz tas būtu, un lēnām krāt spēkus - gear down. Otra versija ir pieņemt, ka tev ir depresija, saprast ka vairāk nav dzinuļu darīt lietas, un manuāli sev likt turpināt kustēties un darīt lietas - solder on. Lai veiksmīgi ar to tiktu galā, ir nepieciešama kombinācija no abiem - pieņemt ka tu vairāk visu nevari, bet saprast, ka tu nevari tāpēc visu atlikušo mūžu pavadīt gultā. Problēma ir tajā, ka katram cilvēkam šī kombinācija ir atšķirīgās proporcijās un tās izpausmes var būt tik ļoti atšķirīgas, ka ir ilgi un dziļi jāpēta, lai vispār saprastu ka abi ir veidi kā cīnīties ar depresiju un problēmām, pielāgoti konkrētajam cilvēkam. Un te nu parādās problēmas. Vienam cilvēkam, veids kā tikt galā ar depresiju būtu sākt nodarboties ar sportu, daudz pavadīt laiku ārā, un atrast aktīvu hobiju. Un vēlāk, kad šis cilvēks ir nonācis labākā vietā, šī lūk ir tā lieta, ko iesaka visiem, un tas ir veids kā ar visu tikt galā. Otram cilvēkam, milzīga daļa no problēmas ir stress un pārslodze, un viņam palīdz būt mājās, un mierīgi skatīties filmas, un spiest sevi darīt lietas ir slikti, vajag atdot vairāk laika mieram. Citam dikti palīdzēja pavadīt laiku ar sev mīļajiem un kārtot attiecības, un ģimene būs atbilde. Cits atrada labu karjeru, kas viņu piepilda, un vajag tā. Citam vajadzēja jaunus cilvēkus un perspektīvas. Citam vajadzēja skaļas ballītes un neļaut iegrimt savā galvā un kustēties, kustēties, kustēties. Citam vajadzēja piecelties, sakrāmēt mantas un doties pāri puspasaulei - studēt, vai strādat, vai ceļot. Un kad šie cilvēki, izgājuši cauri savām pieredzēm, runā ar citiem, kas vēl ar vien ir tajās savās sliktajās vietās, bieži notiek no visas sirds labi domāta vilkšana pa šiem ceļiem. Un mēdz būt pārmetumi un neizpratne - tas ir kā, tu ar savām dzīves problēmām un depresiju tiec galā savādāk, nekā es? Tas ir kā, tu tagad daudz ballējies, un satiec jaunus cilvēkus, nevis sēdi mājās un bužinies ar ja esošajiem? Tas ir kā, tu sēdi mājās, skaties filmas un neej uz skaļām vietām, kas tevī gribot negribot iedvesīs dzīvību?
Tad ja tu sevī jūti vēlmi palīdzēt, pavisam noteikti, it īpaši ar draugiem, ir jāpārbauda vai viss ir ok, un vai tas ko viņi dara ir depresijas sekas un slikti, vai veids kā tikt galā, labi, un pēc būtības zāles. Pavisam noteikti ir jāpalīdz pamanīt, ja kaut kas notiek par daudz. Bet par to nvajadzētu pārmest un dusmoties, un ar varu likt darīt pretējo. Jā, man ir prieks par tiem smieklīgajiem jokiem un kucēnu bildēm, ko viņš man sūta, kad nākās atcelt tikšanos, jo es vairāk nevaru paelpot un panika skrāpē krūtīs. Bet ir reizes, kad man nevajag novērst uzmanību, un man vajag izraudāties līdz brīdim, kamēr acis ir pavisam aizpampušas un vairāk nevar. Jā, man ir prieks par cilvēkiem, kas apjautājas vai depresijā aiziet uz bāru un izdzert par daudz bija prātīgi, bet dažreiz vajag arī tā. Jā, man ir prieks par cilvēkiem kas mani aizvelk uz koncertiem un pasaka, ka tagad būs jālēkā, bet dažreiz skaļāk par basiem krūtīs sit panika.
Un tajā brīdī, man ir jāpasaka - paldies, es ļoti novērtēju, un redzu ka šis ir veids kādā tu par mani rūpējies, bet man tagad vajag citādāk. Tu drīksti turpināt to jautāt, bet lūdzu - no judgement.
Un man ir prieks par cilvēkiem kas to dzird. Man ir žēl ka es ne vienmēr māku to pateikt, vai arī pasaku to daļēji un asi, tā, ka tas izklausās pēc rūpju noraidījuma.
Es ļoti ceru, ka es neesmu cilvēks kas citus kritizē par to kā viņi tiek galā ar savām mentālajām problēmām.
To sum it up, as A. said - "Let me handle my trash in peace". (But thanks for asking, anyways, that's awesome of you)