Nakts stāsti -

Pašai nemanot, nenojaušot un neredzot, esmu pielaidusi Tevi ļoti tuvu. Un, tāpat kā Tavas rokas atbrīvo mani no apģērba gabaliem pa vienam vien, Tava klātbūtne ir novilkusi jebkuru aizsardzību man pašai. Visu es jūtu daudz skaudrāk, daudz dziļāk un spēcīgāk.
Mana sirds ir atvilgusi, un tā vietā, lai kā agrāk es spītīgi sacirstu zobus, līdz tie nošņirkst, tā vietā, lai nopurinātu jūtīgumu kā suns, kas iznācis no ūdens - tā vietā viss izpil asarās. Par sīkumiem, par kaut ko, par neko.
Un tad ir tādi vakari, kad saritinos uz palaga, ko mūsu augumi vēl no rīta ir saburzījuši, un sajūtu uz spilvena Tavu smaržu. Un tad kā marta palāses sirds iet pāri, un spilvens kļūst valgs no aizturētajiem vārdiem, vārdos un glāstos neizteicamā maiguma, alkām būt blakus. Un es smaidu, tverot Tavu gaistošo smaržu no auduma, smaidu un esmu laimīga.