this is oh so new to me again

Pamodos 10.30, domāju par tevi.

Paēdu brokastis, vēl joprojām domājot par tevi. 

Man, atvaino, šīs sajūtas vairs nav saprotamas, jo it kā ir tā, ka neko nevēlos, bet tajā pašā laikā vēlos visu. Tas maz ir iespējams? Mani biedē viss, kas var iznākt no šīs situācijas, jo jebkurā gadījumā būs zaudētāji un visbiežāk tā esmu es. 

Un ja nu iznāk viss kā parasti? Jo šī nav pirmā mūsu kopīga situācija, kas izvēršās tieši šādi! Ak šīs šausmas, kas mani pārņem, visu iedomājoties, varbūt nevajadzētu par to nedomāt? Ja tā, tad kā par to nedomāt?