Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 5. Decembris 2013

Šorīt nāk virsū bubuļi.
Gribās vai nu aizceļot tālu prom, vai kā citādi radikāli mainīt dzīvi. No paša rīta vēl bija variants par suicīdu, bet tas tagad, šķiet, ir atkāpies.
Ja tiešām vēl ilgs laiks šitādā veidā ir jādzīvo, tad es nezinu vai vispār gribu tajā piedalīties.
Kopš 19 gadu vecuma, kad sapratu, ka mans gaišās un veiksmīgās dzīves plāns iet pa dirsu un tālu plānu veidošanai nav seguma, es pārstāju plānot savu dzīvi. Šķiet būs jāatsāk plānošanu, lai vismaz kaut kāda jēga būtu šīm pelēkajām un absolūti tukšajām dienām.
Pirmais plāns - izturēt vismaz līdz šī semestra beigām dzīvi tādu, kāda tā ir, paralēli cenšoties to uzlabot, kas gan nav zināms kā.
Otrais plāns - labāk jau būtu izturēt un neveikt nekādas radikālas darbības līdz šī mācību gada beigām. Un tad redzēs, tad jau būs atkal saulīte un vasara, viss būs super un viss būs cool.
Ja cilvēkam sāk nākt virsū dažādas muļķīgas domas, tad drošāk tomēr būtu kaut ko ar steigu mainīt tūlīt un tagad, nevis gaidīt un riskēt iet pa to pašu taciņu, taču es neredzu, kā visu pašreizējo nesagraujot varētu kaut ko kardināli mainīt. Bet sagraut visu ir bail, ka nesanāk sēdēt uz drupu kaudzes.

Nu labi, es zinu diezgan daudz anekdotes, nepaiet gandrīz ne dienas, kad es nesasmīdinātu kolēģes ar kādu.

Pārāk bieži našķējoties ar puraviem cilvēks sasirgst ar Parkinsonu.

Ak, nē!
Pasniedzējs skolā aizskāra manu ego, ieliekot man 8 kur manā ieskatā bija jāliek 9.
Ļaunāk nemēdz būt. Viņš neaptver ko ir uzsācis.
Sēžu ļudrenēm kājās virtuvē pie siltās plīts, dzeru lētu vīnu un acīm 30 vatu spuldzes krēslā gailot perinu, kā reiz profesionālā jomā viņu iznīcināšu.

Dienas noslēgumā vien atziņa, ka prostata ir pats vienkāršākais vīrieša orgāns.