Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 2. Decembris 2013

To paģiraino dien' es aizdomājos kaut ko padzerties taisot un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka elle visdrīzāk ir tāda, kā tēlojums Tarkovska "Andreja Rubļova" pirmajos kadros. Es šausmās sastingstu un izjūtu spēcīgas izbailes iedomājoties vien, cik ļoti punitīva rakstura pasākums būtu bezgalību pavadīt melnā, nokvēpušā stallī kopā ar pāris desmitiem galīgi noskrandušu agrīno viduslaiku krievu. Laukā vienmēr ir pelēkas, bezcerīgi begalīgas pļavas un gāž lietus. Daļa no stallī mītošajiem krieviem guļ, taču daļa nē. Tie dzer kandžu un uzkož sīpolus. Un starp viņiem ir viens tas pilnīgi jukušais un izģindušais, kurš uzvedas kā vājprātīgais - skaļā balsī bļaustās, dzied, dejo, rāda grimases un kaut kādus pigorus. Viņš ir pats briesmīgākais, tik pretīgs, tik vājprātīgs, uzmācīgs un neizturams.
Brīnos, kā Dante neiedomājās kādā no elles lokiem ielikt šo konceptu.
Kā jums šķiet, kuriem grēciniekiem vissvētīgāk būtu mūžību pavadīt tieši šādā ellē?

Manai mīļotajai svētā Rozmarīna dienā: "Tu no gaļas esi man, es esmu no alus".

Adventes vainags ir tikai mīkstajiem.
Īstiem vīriem ir adventes VANAGS!