(bez virsraksta)
9.. Nov, 2013 | 06:21 am
Goda vārds, es vairs nelūgšu sev kompāniju trešo reizi.
Otru iespēju ir pelnījis jebkurš cilvēks, bet ne trešo.
Otru iespēju ir pelnījis jebkurš cilvēks, bet ne trešo.
Link | Komentēt | Add to Memories
(bez virsraksta)
9.. Nov, 2013 | 05:07 pm
mūzika: Prāta Vētra - šonakt neguļ tik daudzi
Diez kā es nomiršu?
Diez cilvēks, kad mirst, jūt to, kā dvēsele iziet ārā, un kāda sajūta tā ir?
Diez nomirt sāp? Vai tāpēc cilvēki baidās mirt? Bet sāp jau arī bez miršanas.
Nomirt nav pats ļaunākais, laikam ļaunākais ir milzīgas sāpes.
No tām visi baidās - no sāpēm fiziskām vai garīgām.
Es arī baidos. Katru dienu no kaut kā baidos. No kā? Nu laikam jau no tām pašām sāpēm.
Vai man ir kādreiz kaut kas tik šausmīgi sāpējis, tik neizturami, tik briesmīgi? Nē, es neatceros neko tādu. Fiziski vispār ir sāpējis ļoti maz, patiešām, es gan esmu vienmēr centies izvairīties no fiziskām sāpēm. Garīgi sāpējis ir daudz vairāk. Un tomēr, vai no tā ir jābaidās? Nu tik šausmīgi jau nekad nav bijis, un ja arī būs, nu tad būs. Tad vai nu pārdzīvos, vai nomirs.
Vai šīs nemitīgās bailes no kaut kā jau pašas par sevi nav ciešanas un sāpes? Tad sanāk apburtais loks.
Bailes būt neveiksmīgam darbā, attiecībās, palikt vienam, nabadzīgam, ļoti nelaimīgam, tikt apsmietam, atstumtam un izjust garīgas sāpes un ciešanas. Bet vai tas reāli tā var notikt? Vai reāli ir no kā baidīties?
Patiesībā nav jābaidās ne no kā. Bet es vienalga baidos no kaut kā. Katru dienu.
Citu ādā jau nevar ielīst. Varbūt es esmu tāds vienīgais? Un jūs visi dzīvojat savādāk?
Diez cilvēks, kad mirst, jūt to, kā dvēsele iziet ārā, un kāda sajūta tā ir?
Diez nomirt sāp? Vai tāpēc cilvēki baidās mirt? Bet sāp jau arī bez miršanas.
Nomirt nav pats ļaunākais, laikam ļaunākais ir milzīgas sāpes.
No tām visi baidās - no sāpēm fiziskām vai garīgām.
Es arī baidos. Katru dienu no kaut kā baidos. No kā? Nu laikam jau no tām pašām sāpēm.
Vai man ir kādreiz kaut kas tik šausmīgi sāpējis, tik neizturami, tik briesmīgi? Nē, es neatceros neko tādu. Fiziski vispār ir sāpējis ļoti maz, patiešām, es gan esmu vienmēr centies izvairīties no fiziskām sāpēm. Garīgi sāpējis ir daudz vairāk. Un tomēr, vai no tā ir jābaidās? Nu tik šausmīgi jau nekad nav bijis, un ja arī būs, nu tad būs. Tad vai nu pārdzīvos, vai nomirs.
Vai šīs nemitīgās bailes no kaut kā jau pašas par sevi nav ciešanas un sāpes? Tad sanāk apburtais loks.
Bailes būt neveiksmīgam darbā, attiecībās, palikt vienam, nabadzīgam, ļoti nelaimīgam, tikt apsmietam, atstumtam un izjust garīgas sāpes un ciešanas. Bet vai tas reāli tā var notikt? Vai reāli ir no kā baidīties?
Patiesībā nav jābaidās ne no kā. Bet es vienalga baidos no kaut kā. Katru dienu.
Citu ādā jau nevar ielīst. Varbūt es esmu tāds vienīgais? Un jūs visi dzīvojat savādāk?