Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 27. Oktobris 2013

Braucu mājās šodien ar autobusu, iekāpa kāda meitene ar puisi, apsēdās man priekšā.
Nosmaržoja meitenes smaržas un tiešām - smaržu atmiņa laikam ir pati interesantākā un spilgtākā.
No sākuma biju 100% pārliecināts, ka tās ir smaržas, ko savulaik lietoja viņa. Saucās amore di notte. Uzreiz atmiņās uzplauka, kā es skūpstu kaklu, kurš smaržo tik rūgti un noslēpumaini.
Pēc tam rūgtā buķete tā kā pagaisa, vai mana nāss pie tās pierada. Parādījās tāda intensīva, salda nots. Un nu es vairs nebiju tik drošs, ka tās smaržas ir amore di notte. Nu jau man vairāk likās, ka tās smaržo pēc smaržām Onyx, ko mans brālis reiz no kaut kurienes bija atvedis. Un arī ar smaržām Onyx saistītās atmiņas pārsvarā atgādina tieši par viņu un mūsu laiku kopā.
Vienu un to pašu manas smadzenes reflektē, mazliet atšķirīgos aspektos, tomēr allaž vienu un to pašu.
Turpinot domāt tās domas, un par lietām un vietām kopā ar viņu, es pa autobusa logu noraudzījos uz kādu ielas posmu pirms veikala un atcerējos itin labi, cik riebeklīgi ar viņu kopā ejot pa šo ielas posmu biju uzvedies, runājot pa telefonu ar citu un pasniedzot to, ka tā vajag būt. Cik egoistisks cinisks mēglis. Un attiecīgi arī pēc laiciņa es nopļāvu tieši to, ko biju iesējis.
Jācer, ka uz egoisma un nekrietnas rīcības augļiem mana zemīte ir noplicināta un turpmāk tajā augs kas skaists.
Viss ir tā, kā tam jābūt. :)

Es kaut ko daru šausmīgi nepareizi.
Laikam, ka gandrīz visu.