(bez virsraksta)
11.. Aug, 2013 | 02:12 pm
Autobusu parks bija pārrēķinājies un aizsūtījis manā maršrutā pārāk mazu mikriņu. Tik pilnā transportā no saviem laukiem nebiju braucies kopš agras bērnības, kad bija agri jāceļas un jādiebj uz to briesmīgo piebāzto bleķa kasti, kas veda uz tehnikumu.
Kā jau iepriekš bieži ir bijis, es atrodu sevi esam par garāko autobusā. Ērti atbalstu rokas uz tā augšējā plaukta, kur nolikt mantas. Kā pa brīnumu tas nav galīgi netīrs. Tā kā neko citu, kā šo plauktu es labu laiku neredzu, iztēle jau tiecās to salīdzināt ar ļoti augstu bāra leti. Kas nekaitētu, ka tur būtu tāds pumpains gumijas paliktnītis ar Jagermeister vai Finlandijas emblēmu. Uz tā varētu būt pabieza stikla glāze ar 50 gramiem Džeimsona. Vispār man mājās stāv tas nelaimīgais Jagermeistars, jūtu, ka šodien tas taps atvērts.
Lūka gandrīz virs manas galvas ir vaļā un pa to ieplūst samēra jūtams vējš. Drusku pirms manis sēž kāda jaunkundze, kas sāk kārtot savu rozā maiciņu un melno jaciņu, visa kārtoša liecina, ka viņai velk uz cičiem. Man, kā vīrietim, interesanti, kā tas ir, kad velk uz cičiem. Atceros, man bija meitene ar ļoti jaukām krūtīm, pēc peldes, kad es izžmiedzu viņai no peldkostīma aukšdaļas un krūtīm mitrumu, vai kas tur bija, viņas krūtis bija vēsas. Labi, ne par to tagad...
Tur pat aiz viņas sēž viens čalīts. Diezgan hipsterīga paskata. Viņam violeta jaciņa, vai nu kašmira, vai vilnas, kas vienkrāši drusku savēlusies. Jakas apkakle viņam kņudina kaklu. Vēl viņam pie kules nozīmīte "es klausos Rietumu radio". Pēc laba laika viņš izņem no kules papīra turzā ietītu 0,2 Jāgerīti un iedzer muti. Es točna mājās dzeršu Jāgerīti.
Priekšā stāv kāds vīrietis. Laikam pati nozīmīgākā persona, viņam atmiņā paliekoša, kolorīta, vīrišķīga seja. Nu gandrīz kā Havjers Bardems. Kur cilvēki ņem, vai kas viņiem jāpiedzīvo, lai dabūtu tādas vīrišķīgas sejas? Ko izsaka mana seja? Varbūt gļēvumu.
Pēkšņa bremzēšana, ļoti spēcīgs trieciens, mikriņš uz sāniem grāvī. Kaut kur asinis, kāda sieviete panikā kliedz un rāda uz savu asiņaino kāju. Panika jau nu galīgi nav vēlama šādās piedrūzmētās vietās, kur ļaudis sakrituši čupā mēģina atpiņķerēties un noteikt, vai ar tiem viss ir kārtībā. Es pilnīgi vesels, nedaudz pieliecies pieeju klāt pie cietušās un ar smaidu, mierīgā balsī saku:
- ar jums viss būs labi, es esmu ārsts!
- kāds ārsts?
- pats, pats labākais.
Ai... garlaicīgi šitie pārbraucieni...
Aiz manis stāv maza meitenīte. Nu jau labu laiku gar mani trinās. Ko viņa tur var trīties? Neizturu un paskatos. Izrādās, kaut kur aklajā punktā sēž sieviete, kurai klēpī mazs sunītis. Ar to tātad meitenīte tur spēlējās. Man vienai paziņai ir čista tāds pats sunītis, tikai padsmt reizes vecāks un resnāks.
Šonedēļ esmu izsmēķējis piecas cigaretes un izdzēris trīs aliņus. Atvaļinājuma laikā dienā es labprāt uzņēmu pat trīs vai četras reizes vairāk to pašu...
Iebraucot pilsētā, pēc laika es secinu. No mana redzes lauka caur logiem var redzēt vien asfaltu, ietvju maliņas, bruģi, horizontālo ceļa apzīmējumu un viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai es pilnīgi varētu orientēties, kur mēs šobrīd esam un cik tālu līdz manai pieturai. Tas liecina, ka lieliski pazīstu savu pilsētu. Un ļoti iespējams, ka tas liecina arī par to, ka būtu laiks doties no šīs pilsētas projām.
Līst, eju mājās. Skatlogā manekenes torsam galīgi uzkrītoši krūtsgali zem plānā krekliņa. Vai tad tik sen bija tie laiki, kad manekeniem krūtsgalu nebija? Vai ir arī vīriešu manekeni ar uzbudinājuma stāvoklī esošiem metamajiem?
Kā jau iepriekš bieži ir bijis, es atrodu sevi esam par garāko autobusā. Ērti atbalstu rokas uz tā augšējā plaukta, kur nolikt mantas. Kā pa brīnumu tas nav galīgi netīrs. Tā kā neko citu, kā šo plauktu es labu laiku neredzu, iztēle jau tiecās to salīdzināt ar ļoti augstu bāra leti. Kas nekaitētu, ka tur būtu tāds pumpains gumijas paliktnītis ar Jagermeister vai Finlandijas emblēmu. Uz tā varētu būt pabieza stikla glāze ar 50 gramiem Džeimsona. Vispār man mājās stāv tas nelaimīgais Jagermeistars, jūtu, ka šodien tas taps atvērts.
Lūka gandrīz virs manas galvas ir vaļā un pa to ieplūst samēra jūtams vējš. Drusku pirms manis sēž kāda jaunkundze, kas sāk kārtot savu rozā maiciņu un melno jaciņu, visa kārtoša liecina, ka viņai velk uz cičiem. Man, kā vīrietim, interesanti, kā tas ir, kad velk uz cičiem. Atceros, man bija meitene ar ļoti jaukām krūtīm, pēc peldes, kad es izžmiedzu viņai no peldkostīma aukšdaļas un krūtīm mitrumu, vai kas tur bija, viņas krūtis bija vēsas. Labi, ne par to tagad...
Tur pat aiz viņas sēž viens čalīts. Diezgan hipsterīga paskata. Viņam violeta jaciņa, vai nu kašmira, vai vilnas, kas vienkrāši drusku savēlusies. Jakas apkakle viņam kņudina kaklu. Vēl viņam pie kules nozīmīte "es klausos Rietumu radio". Pēc laba laika viņš izņem no kules papīra turzā ietītu 0,2 Jāgerīti un iedzer muti. Es točna mājās dzeršu Jāgerīti.
Priekšā stāv kāds vīrietis. Laikam pati nozīmīgākā persona, viņam atmiņā paliekoša, kolorīta, vīrišķīga seja. Nu gandrīz kā Havjers Bardems. Kur cilvēki ņem, vai kas viņiem jāpiedzīvo, lai dabūtu tādas vīrišķīgas sejas? Ko izsaka mana seja? Varbūt gļēvumu.
Pēkšņa bremzēšana, ļoti spēcīgs trieciens, mikriņš uz sāniem grāvī. Kaut kur asinis, kāda sieviete panikā kliedz un rāda uz savu asiņaino kāju. Panika jau nu galīgi nav vēlama šādās piedrūzmētās vietās, kur ļaudis sakrituši čupā mēģina atpiņķerēties un noteikt, vai ar tiem viss ir kārtībā. Es pilnīgi vesels, nedaudz pieliecies pieeju klāt pie cietušās un ar smaidu, mierīgā balsī saku:
- ar jums viss būs labi, es esmu ārsts!
- kāds ārsts?
- pats, pats labākais.
Ai... garlaicīgi šitie pārbraucieni...
Aiz manis stāv maza meitenīte. Nu jau labu laiku gar mani trinās. Ko viņa tur var trīties? Neizturu un paskatos. Izrādās, kaut kur aklajā punktā sēž sieviete, kurai klēpī mazs sunītis. Ar to tātad meitenīte tur spēlējās. Man vienai paziņai ir čista tāds pats sunītis, tikai padsmt reizes vecāks un resnāks.
Šonedēļ esmu izsmēķējis piecas cigaretes un izdzēris trīs aliņus. Atvaļinājuma laikā dienā es labprāt uzņēmu pat trīs vai četras reizes vairāk to pašu...
Iebraucot pilsētā, pēc laika es secinu. No mana redzes lauka caur logiem var redzēt vien asfaltu, ietvju maliņas, bruģi, horizontālo ceļa apzīmējumu un viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai es pilnīgi varētu orientēties, kur mēs šobrīd esam un cik tālu līdz manai pieturai. Tas liecina, ka lieliski pazīstu savu pilsētu. Un ļoti iespējams, ka tas liecina arī par to, ka būtu laiks doties no šīs pilsētas projām.
Līst, eju mājās. Skatlogā manekenes torsam galīgi uzkrītoši krūtsgali zem plānā krekliņa. Vai tad tik sen bija tie laiki, kad manekeniem krūtsgalu nebija? Vai ir arī vīriešu manekeni ar uzbudinājuma stāvoklī esošiem metamajiem?