(bez virsraksta)
28.. Jul, 2013 | 08:48 pm
Es viņu nesen pavadīju uz autobusu. Bija teju trīs teju idilliskas dienas. Vai es esmu iemīlējies? Grūti teikt, jo es ar stipriem vāŗdiem (kā āmurs, lomiks, dzelzsbetons un tanks) nemētajos, tomēr domas ir pie viņas un par viņu ... varbūt par mums. Tas laikam nozīmē, ka esmu dzīvs un ka neesmu tik ļoti no dimanta, kā (ne)gribētos. Viņa ir super un es jau labu laiku jutu, ka šajā ģerevņā tādas nav. Laikam man sāk pietrūkt gaisa, būs jāatver plašāka perspektīva un jādodas no šejienes prom. Tik ilgu laiku viss likās, kā iesprūdis burvju smilšu pulkstenī, kur visa kustība ir imitēta un vienas un tās pašas smiltis plūst turp un atpakaļ. Beidzot, šī atvaļinājuma laikā es atkal jūtos kā cilvēks, ar cerībām un citām smalkās matērijas izpausmēm. Kaut no šīs pilsētas nolemtība un depresija mani nesalauztu un es turpinātu virzīties uz priekšu, mest izaicinājumus sev, nevis sprunguļus riteņos. Laikam, paldies Dievam. Un es neesmu nekāds ticīgais tips patiesībā. Alus, pārdomas... kā teica, kāds viedais "Dzīve nav ... (vieta kādam skaistam īpašības vārdam), bet interesanta gan". Pat nezinu ko ar sevi šobrīd iesākt. Es esmu motivēts... kur man sevi likt šajā morālajā kapsētā?