 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
Šodien kaut kā atcerējos, ka lielā daļā šķiršanās pieteikumu bija minēti tādi vārdi kā "raksturu nesaderība", "atšķirīga dzīves uztvere svarīgos jautājumos" utml. Man kaut kā šķiet, ka bieži vaina nav pašos atšķirīgajos viedokļos, bet gan to pasniegšanas formā. Labi, ir lietas, kurās, atrodoties atšķirīgās pozīcijās un neatrodot kopējo, nav iespējams sadzīvot. Piemēram, bērni - viņa grib, viņš nē, neviens negrib piekāpties un ko tur vairs. Bet ir daudzi jautājumi, kas tieši neskar savstarpējās attiecības, bet kur vienkārši dalās viedokļiem. Kaut tā pati mūzika, politika, reliģija un tādā garā. Un tajās lielāka nozīme varētu būt nevis tam, ko tu domā, bet - kā tu to pasaki. Ja no sākta gala ir iekšā doma, ka ir tikai viens pareizais viedoklis, visi citi ir slikti un nepareizi, un otram tas tā arī tiek pasniegts, protams, nevar sadzīvot. Ja viens sāk vērtēt otra domas, kas principā ir absurds, un otru "nolikt", jā, tur jau sākas problēmas. Tikai problēma ne jau tur, ka tev nepatīk a grupa, bet gan - ka es uzskatu, ka tev tai ir jāpatīk, gribi vai nē.