| |
[Dec. 6th, 2005|11:31 am] |
es jau neko nesaku.
tā aizrit viena manas dzīves sekunde( to var neskaitīt, jo sekundi nekad nevar pamanīt, lai ko jūs arī neteiktu), tad 1 manas dzīves minūte( kas dažreiz nozīmē ļoti daudz - vien minūte par vēlu un jau kaut kas ir zaudēts, nokavēts, kārtējo reizi izjaukts un sabojāts), tad vēl viena manas dzīves stunda, gads ...un visa dzīve. šajā ,minūtē es esmu gaidījusi, lai beigtos nākamā minūte, bet nākamajā, lai vēl nākamā, tā es gaidu, kā beigsies vai aizritēs visa mana dzīve, kas gan ir viens un tas pats, bet ārkārtīgi loģisks secinājums. tikpat loģisks ir secinājums, ka es mocos, es savu dzīvi gribu nomocīt. gribu? ai, nē! es nemaz neesmu mazohiste, lai ko jūs arī neteiktu, bet tā sanāk, jā, tik vnkši - tā sanāk.
vai otrādi - es negribu, lai beigtos tā minūte, bet tai, protams, pienāks gals, nenovēršams gals, un es baidos, es gaidu, kā pienāks gals, lai sākktos no gala šis process, neizbēgamais apburtais aplis, kurā rit mana sas..( nē, es tā šoreiz neteikšu) dzīve.
un mana galvā atkal parādas, nē tajā ir;
bet otrā pusē velniņš smej....
ai, kā smej! |
|
|