braucu un caur logu vēroju baltās kupenas uz katra otra koka.
un tad sāka skanēt ta klavieru dziesma no amēlijas.
acu priekšā ieraudziju Rožiņku,kas ar nopietnu sejas izteksmi spēlē klavieres[viņa vnm ļoti koncentrējas] tad viņa palūkojās uz mani a to tīro,nevainīgo un tik patieso smaidu uz viņas nevajnojāmām lūpiņām.
ak šī smaida dēļ ir vērts atdot dzīvi!
tad garām paskrēja Skuja,gaisā plivinot savus zelta pavidienus :)
arī viņa pazuda.
sirdsniņa iesāpējās un tad asaras,sniedzot sen neizjusto laimi, sāka birt gar acīm,apskalojot manus tontulīgos vaidziņus.
sajutu saulesstaru skrējienu pa seju.
velāk puika austiņās mēģināja man iespaidrot,ka mes dzīvojam skaistā pasaulē.
muļķa desa!
es jau sen to zināju :]