Visi jau sen prom, vēl sēžu darbā, nositu laiku līdz kino, rakstu kārtējo haltūru un uz atkārtojumu klausos vienu un to pašu. Jo citiem ofisā mūzikas gaume ir vairāk balstīta uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Jo mēs visi esam pieauguši un nopietni cilvēki.

Un, kā parasti, man nekam nav laika, jo, protams, kas var būt labāks par sava iekšējā vorkaholiķa atrašanu? Galu galā, varbūt beidzot jāaiziet uz kādu randiņu, paballēties, jebko citu, tikai ne ierasto mājas-darbs-šrinks ik pa laikam.

As per usual, love songs still make sense. Am used to it.