Pati pat nepamanīju, ka kopš pēdējā ieraksta pagājis laiks, kura daudzumu var mērīt kā daudz,bļe.

Ironiskākais ir tas, ka pēdējoreiz pieminēju laimīgās tabletes - zināmas dzīves sastāvdaļas tomēr neizdevās, kā plānotas un viss beidzās ar episku fiasko, kura sekas... nu, ja es vēl līdz šim nebiju ģimenes melnā aita, tad tagad man šo statusu nezaudēt. Vismaz diagnozi dabūju.

Ak, terapija, esi pret mani maiga.


Vismaz tagad varu rēķināties, ka alga pienāk laicīgi, darbs lauž kaulus tikai mazliet un drīz būšu jau dubulttante.


Skauts ir aizsūtīts pie visiem velniem, tagad tikai krietni jaunāki parādās - ir brīži, kad sazin kāpēc jūtos kā Humberts Humberts.