Gribēju/-ām suni. Gatavojos/-āmies. 1 x braucām skatīties, 2x vedām mājās. Šonakt būs otrā nakts. Es nezināju, ka būs tik grūti. Man nebija ne jausmas.
Viņš ir jauks un viņš ir tikai kucēns un viņš ne pie kā nav vainīgs. Es pārsteidzos ar lēmumu, ka esmu gatava sunim un es jau vairs nezinu vai vēlos bērnus. Bērni tas būs 100x trakāk. Varbūt pēc laika man nāks smiekli, bet šovakar.. es raudāju- no noguruma, no bezpalīdzības sajūtas, par nepārdomātiem lēmumiem, par tuvāko nākotni, kurā suņuka pieskatīšana būs 80% mans pienākums, jo darbs ir vīra otrās mājas (ne pēc viņa vēlēšanās, vienkārši tāda ir darba specifika), par tālāko nākotni, kurā mēs zīmējām mūsu bērnus un šī brīža atklāsmi.
Vakar līdz šodienas vakaram, suņuks bija vidēja aktīvuma. Un tad viņam kaut kas pārslēdzās un viņš palika pilnīgi traks- spēlējās kā traks, no visa spēka,nekāds uķi puķi. Man likās, ka viņš man nograuztu roku, ja būtu tāda iespēja. Smieklīgi ir tas, cik ātri viņam beidzas baterija, bet ne tik ātri, lai es nenogurtu. Un tā smilkstēšana un gauduošana un riešana un tad viņš ierāpjas man klēpī un atslēdzas. Paguļ 1,5h un atkal viss no sākuma... Pa nakti nevaram viņam ļaut gauduot, kaimiņi izsauks policiju :D kas ir smieklīgi, un, tajā pašā laikā, tajā nav pilnīgi nekā smieklīga.
Mēs izlēmām par labu suņukam tagad, jo vēlāk mūs gadītu vēl lielāki pārbaudījumi. Es nezinu, kas/kā būs tālāk. Atliek tikai cerēt, ka viss nokārtosies.