No A līdz Z, neiekļaujot Ž

jā, šie vārdi skan galvā, jo sen nekas nav rakstīts. Varbūt tapēc, ka viss bija kārtībā. Daudz kas noticis, laiks paskrējis zibens ātrumā.

Bet jau atkal vecās problēmas uzpeld.

Jā, uz jautājumu vai tiešām tas manā dzīvē ir tik nozīmīgs visu šo laiku, es pati iekšēji ļauni par sevi smējos. Reāli tam nav loģikas, un nekad nebūs..

Man kauns par manu rīcību. Bet vēl vairāk man kauns par viņu. Tas bija zemiski no viņa puses gan pret mani, gan otro. Deģenerāts tiešām ir īstais un vienīgais vārds viņa sakarā.

Un ir arī tāda dīvaina iekšēja sajūta, ka man tiešām to nevajag. Ne kā mīļoto, ne kā mīļāko. Vairāk ir vēlme būt atzītai, atriebības kāre. Gribās redzēt viņu pie savām kājām lūdzoties, raudot utt.. gribās lai viņš nožēlo, lai viņam sāp tik pat ļoti kā man ir sāpējis. Bet es to nevaru dabūt. Es to apzinos. Tāpat kā apzinos, ka pat ja mēģinātu, vai tad es būšu priecīga? diez vai..

Kaut kā ir jācīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem, un jāturās pretīm kārdinājumam.
Jo patiesībā vienīgais cilvēks, kas beigās cieš, esmu es pati.