#1
Telpā bija jūtams urīna skābes, lēta adekolona un pelējuma smards.
Jebkurā citā laikā, citā vietā tas man šķistu nepieņemami.
Nepanesu pelējumu. Ar to man vienmēr ir bijušas nepatīkamas atmiņas. Sākot jau ar to,ka bērnībā esot bijusi alerģija. Negulētas naktis. Daudz negulētu nakšu.
Ģimene nebija no turīgajām. Ekonomējām itin uz visa. Sākot ar pārtiku un beidzot ar malkas pagali. Tādēļ arī māja nekad īsti līdz galam nav bijusi izkurināta. Viss bija mitrs. Neatceros, ka man būtu sausas zeķes. Tās skaitijās sausas tik ilgi līdz no tām nesāka pilēt. Pelējums bija visur. Bet visvairāk pelējuma bija manā istabā. Neliela telpa gara gaiteņa galā. Krāsns siltums līdz turienei nesniedzās, kā arī lielais, mitrumu caurlaidošais logs.
Ar tēvu nekad nav bijušas labas attiecības. Vienu vienīgu reizi viņš mani apskāva, bet tas pats bija ar nepatiku un piespiedu kārtā. Tas notika tad,kad kaimiņi bija ziņojuši valsts sociālajam dienestam. Atbrauca divi vīrieši un sieviete. Viens vīrietis bija garāks par otru, bet mazāku galvu. Sieviete, tērpusies neuzkrītošā, bet tajā pašā laikā atmiņā paliekošā, mētelī, izskatijās ļoti nopietna, varētu teikt, ka skandaloza. Tādām noteikti patīk rīkot skandālus no tukša gaisa. Tādēļ arī viņai šis darbs piestāvēja un padevās. Tā vai tā mani paņēma un aizveda daudzus simtus kilometrus prom no šīs drausmīgās vietas, kuru saucu par mājām.
Bet, kā lai tur arī būtu, neko citu kā nepatīkamu, nostāvējušos aromātu metro stacijas tualetē negaidīju.
Iekāpjot metro, atradu spraugu, kur iesprausties. Nav jau tā, ka cilvēku būtu pārpilns, bet arī puskvadrātmetrs uz personu netika iedalīts. Bet nebūšu tas, kas iebilstu. Mani viss apmierināja.