UK vs LV
Aug. 9., 2014 | 06:50 am
No:: muzungu
Par tiem visiem šausmu stāstiem sakarā ar aizbrakšanas tēmu uz ārzemēm.. Man nav tādas pieredzes. Kad piedzima Lauma, dzīvojām dikti dikti vidēji. Aizsūtiju 80 cv un saņēmu vienu atbildi no Maxiamas. Tad ar vīru vnk pīpējot izdomājām ka davai šaujam prom. UK dzīvoja mana māsīca, kas laipni piekrita sākumā izmitināt vīru. Šams aizbrauca jūlijā, es ar mazo paliku nogaidot līdz viņš iekārtosies. Pēc divām nedēļām viņš jau bija nokārtojis papīrus, atradis darbu - jau citā pilsētā, atradis kur mums dzīvot un mēs varējām braukt. Darbs smags viņam bija. Riktīgi sabeidza veselību pirmajos mēnešos. Strādāja siltumnīcā - neiesaku nevienam. Aizbraucām, pieteicu lielo puiku skolai, pati ar mazo pa māju dzīvojos līdz oktobrim, kad atbrauca mana mamma. Tad kopā ar vīru sameklējām darbu vienā lielveikalā. Protams darbs galīgi ne radoši pacilājoši skaists, bet kaulus nelauza, nervus nesabeidza un maksāja normali. Protams, protams... sākumā nedrošība - kas un kā. Pirmās lietas iedzīvei no krāmu tirdziņiem un humpalniekiem. Skaitījām kapeiku, ēdām roltonus.. bet tad kaut kā tas viss aizgāja. No darba nebaidījāmies - ja deva, ņēmām virstundas, strādājām arī citreiz bez brīvdienām, sadraudzējāmies ar kolēģiem, kas tagad jau ģimenes draugi - ar sievām un bērniem tusējam, forši. No dzīvoklīša centrā pārgājām uz klusāku rajonu. Māja, trīs stāvi, dārziņš - kur sīkiem dauzīties, līdz algai kapeiku neskaitam, par to, ko izdaram, mums samaksā. Un tas krasi atšķiras no darba Latvijā, kur virsstundas manā darba lauciņā, kas bija maketēšana un reklāmas izgatavošana un viss tas radošais un elegantais ārts, netika atmaksātas, bet tika uzskatītas par pašsaprotamu. Ir baigi feini, ka pēc rēķinu nomaksas pietiek šopingam, kīnō, pāris reizēm gadā patiešām feiniem ceļojumiem. Es joprojām iepērkoties skatos, kur ir atlaides, man patīk īstas ādas somas, kas no 150 uz 20 nocenotas, vai džinsi, kas no 100 uz 25.. nu patīk. Bet toties, kad svinam dzīvi, tad svinam un uz Ziemassvētkiem tikām pie 60 collīga teļuka un arī mobzis man ne no švakākajiem. Vai es to varētu atļauties Latvijā? Iespējams - bet tad man par to vajadzēja domāt uzreiz pēc skolas beigšanas, studējot ko patiešām peļņu nesošo.. vai piedzimt vajadzēja smukākai, lai pelnītu vāļājoties uz dīvāniņa bieza vīra azotē.. Vai es būtu laimīgāka - diez vai.
Par atgriešanos pat nedomājam. Tagad domājam, kā iekrāt iemaksai, lai paši savu māju varētu te nopirkt. Man te patīk. Man patīk tas dzīves līmenis, kuru esam izcīnījuši.
Mīnusi protams, ka te ir. Medicīna, izglītība - visnotaļ svarīgas lietas, kas Latvijā ir augstākā līmenī.. bet tas nav iemesls atgriezties, drīzāk te pacīnīties vairāk, lai tiktu uz to latiņu, kurā tu tiec pie tā visa tepat.
Plusi - med aprūpe ir par velti, izglītība - skolai puikam uz 1 septembri tikai jaunas kurpes un zīmulis jānopērk. Aizejot dekrētā (pie nosacījuma, ka esmu nodokļu maksātāja un esmu stradājusi, tāpat kā mans vīrs), es saņemu valsts atbalstu manas algas apmērā, kas man ļauj tagad nedomāt par atgriešanos pie virpas, kas ir liels pluss. Bērnudārzu es savai jaunākajai varu izvēlēties no sešiem variantiem. Nav trīs gadi rindā jāstāv. Birokrātija te ir ļoti sakārtota. Nekādas rindas. Viss notiek ar pasta starpniecību. Tādi visādi patīkami sīkumi, kas atvieglo ikdienu. Cilvēki ir laipni, pretīmnākoši. Ļoti reti, kad gadās atdurties pret sajūtu, ka tieku nonicināta, jo neesmu vietējā. Latvijā tas notika biežāk un tās izjūtas izraisija manis pašas tautieši. Ja es tomēr nolemtu pamest UK, tad tikai tāpēc, lai pārceltos uz kādu siltāku valsti - piemēram Spāniju. Tas būtu forši. Ak jā, iespējams ka mans stāsts ir plus mīnus veiksmīgāks, jo nekad neesmu domājusi par dzīvi lielpilsētās, kā piemēram Londona. Man šobrīd ļoti patīk mana mazpilsēta. Esmu palikusi mazāk cilvēkus un pūļus mīloša. Tā kaut kā. Un nē, neesmu saskārusies ar dzīvošanu vienā kambarītī ar sešiem poļiem vai 12 ķīniešiem. Neesmu rakājusies pa atkritumiem meklējot sadzīves tehniku vai ēdusi sapelējušu bulku.
Domāju, ka viss atkarīgs no cilvēka, motivācijas un darboties gribas nesarežģijot.
Par atgriešanos pat nedomājam. Tagad domājam, kā iekrāt iemaksai, lai paši savu māju varētu te nopirkt. Man te patīk. Man patīk tas dzīves līmenis, kuru esam izcīnījuši.
Mīnusi protams, ka te ir. Medicīna, izglītība - visnotaļ svarīgas lietas, kas Latvijā ir augstākā līmenī.. bet tas nav iemesls atgriezties, drīzāk te pacīnīties vairāk, lai tiktu uz to latiņu, kurā tu tiec pie tā visa tepat.
Plusi - med aprūpe ir par velti, izglītība - skolai puikam uz 1 septembri tikai jaunas kurpes un zīmulis jānopērk. Aizejot dekrētā (pie nosacījuma, ka esmu nodokļu maksātāja un esmu stradājusi, tāpat kā mans vīrs), es saņemu valsts atbalstu manas algas apmērā, kas man ļauj tagad nedomāt par atgriešanos pie virpas, kas ir liels pluss. Bērnudārzu es savai jaunākajai varu izvēlēties no sešiem variantiem. Nav trīs gadi rindā jāstāv. Birokrātija te ir ļoti sakārtota. Nekādas rindas. Viss notiek ar pasta starpniecību. Tādi visādi patīkami sīkumi, kas atvieglo ikdienu. Cilvēki ir laipni, pretīmnākoši. Ļoti reti, kad gadās atdurties pret sajūtu, ka tieku nonicināta, jo neesmu vietējā. Latvijā tas notika biežāk un tās izjūtas izraisija manis pašas tautieši. Ja es tomēr nolemtu pamest UK, tad tikai tāpēc, lai pārceltos uz kādu siltāku valsti - piemēram Spāniju. Tas būtu forši. Ak jā, iespējams ka mans stāsts ir plus mīnus veiksmīgāks, jo nekad neesmu domājusi par dzīvi lielpilsētās, kā piemēram Londona. Man šobrīd ļoti patīk mana mazpilsēta. Esmu palikusi mazāk cilvēkus un pūļus mīloša. Tā kaut kā. Un nē, neesmu saskārusies ar dzīvošanu vienā kambarītī ar sešiem poļiem vai 12 ķīniešiem. Neesmu rakājusies pa atkritumiem meklējot sadzīves tehniku vai ēdusi sapelējušu bulku.
Domāju, ka viss atkarīgs no cilvēka, motivācijas un darboties gribas nesarežģijot.