tās sasodītās atmiņas.žēl,ka tās nevar izdzēst.pirmā tikšanās,sarunas visas nakts garumā,
skūpsti uz stalažām uz kuram uzlīdām caur logu,filmas līdz aizmigšanai.kāds kopīgs vasaras rīts,riteņbraukšana
uz parku,ākstīšanās ar kurpju novilkšanu un nomešana gajējiem pa kājām un sēdēšana baltās zeķītēs uz tilta malas...kāds
neliels ceļojums,kino..tās atmiņas man atnāca,kad vakar biju Bauskas ielā 184 laikam...hmm,njā..tāda atmiņu vieta..kad ieeju tur sajūtu vasaras smaržu un siltās naktis..dzirdu mūsu sarunas..ek..cik tad bija labi.
kur tas viss palika?līdz ar ziemu man škiet..aukstums atvēsina laikam...

atceros ka vasara sēdējām minkas topošaja istabā pie atvērta loga un sapņojām kā ziemā sagaidīsim pirmo sniegu,atvērsim plaši logu,ietīsiemies segās
un dzersim karstu tēju un būsim viens otram blakus.nerunāsim un skatīsimies uz balto sniegu. tā
mēs sapņojām.

pusgadu,sākot no 3.jūlija es biju pārcēlusies uz dzīvi ļoti Tuvu debesīm,bet nu esmu atpakļ uz zemes
šaja pašā gs.,kas smird.tagad domāju,cik gan viens cilvēks var darīt otru laimīgu tikai ar savu tuvumu,pat bez runāšanas.
tikai es tāda muļķe nespēju izlasīt viņa acīs,ka tā jūtos tikai es...

it viss uz jus tiecas un smeldz
it kā sasists no kritiena smaga.
tik nāciet-es gaidu-un raujiet un plēsiet,
un izārdiet mani uz pusēm,uz daļām,
kaut mirtu man lūpas un iekristu vaigi,
kaut izžūtu visa es kā kaltēta miza,
nekas-
kad tik izjutu jūs-manas sāpes,
jūs- manas dvēseles pēdējās gaidas.

sāpju mūžība

cilvēku dvēselēs sāpes būs mūžam kā saule virs zemes:
viņas mīt cilvēku saknēs,no kuras viss izaug kā palma.
viņas kā akmeņu bruģis pār dziņu un iegribu vietām,
rokas,kas izravē rūpīgi ušņas no skaidrības dobēm.
cilvēku sāpes būs mūžam kasaule virs zemes.

nevarība

man visas dienas paiet nevarībā smagā
bez darba un bez prieka.tukšums
kā traips man guļ uz dvēseles
un vienmēr moca manu sirdsapziņu.
viss sabirst melns,ko satver mani pirksti,
ko manas lūpas skar,ar rūgtumu viss rasots.
man vienas zāles-darbs.bet viņas aizsniegt
man nav pa spēkam vairs,it kā uz augsta plaukta
tas būtu uzlikts,ko acs tik sniedz,
ko rokas satvert grib,bet nespēj,nevar...
un dažreiz izmisums jau mani pārņemt sāk.
ko darīt?kā glābties?jo nav kur atsperties.
man kājas vairs nejūt pamata zem sevis.
kā dziļā tīklā valstos es bez gala,kā tuksnešsmiltīs,
kur pat ar zobiem nav kur aizķerties.
kā mākoņi pār akas dibenu man paiet dzīve garām.

a.čaks.

viņa dzeja pašreiz ir tā,kas runā manā vietā.

kapēc man neko negribās?