tās sasodītās atmiņas.žēl,ka tās nevar izdzēst.pirmā tikšanās,sarunas visas nakts garumā,
skūpsti uz stalažām uz kuram uzlīdām caur logu,filmas līdz aizmigšanai.kāds kopīgs vasaras rīts,riteņbraukšana
uz parku,ākstīšanās ar kurpju novilkšanu un nomešana gajējiem pa kājām un sēdēšana baltās zeķītēs uz tilta malas...kāds
neliels ceļojums,kino..tās atmiņas man atnāca,kad vakar biju Bauskas ielā 184 laikam...hmm,njā..tāda atmiņu vieta..kad ieeju tur sajūtu vasaras smaržu un siltās naktis..dzirdu mūsu sarunas..ek..cik tad bija labi.
kur tas viss palika?līdz ar ziemu man škiet..aukstums atvēsina laikam...

atceros ka vasara sēdējām minkas topošaja istabā pie atvērta loga un sapņojām kā ziemā sagaidīsim pirmo sniegu,atvērsim plaši logu,ietīsiemies segās
un dzersim karstu tēju un būsim viens otram blakus.nerunāsim un skatīsimies uz balto sniegu. tā
mēs sapņojām.

pusgadu,sākot no 3.jūlija es biju pārcēlusies uz dzīvi ļoti Tuvu debesīm,bet nu esmu atpakļ uz zemes
šaja pašā gs.,kas smird.tagad domāju,cik gan viens cilvēks var darīt otru laimīgu tikai ar savu tuvumu,pat bez runāšanas.
tikai es tāda muļķe nespēju izlasīt viņa acīs,ka tā jūtos tikai es...