Cirmuļa atklāsmes

it's funny how the opinions of other people can influence us.
an opinion of someone close to me has made me question my way. all my life I've believed that one should never live to prove something to others, and yet I am so easily swayed? is it love driving me away from my self, or my demons resurrected at the wim of an imagination left to its own devices?

the less I look at life as a sequence of terminal and fatal things, the more I want to live, and the other way around. it seems I exist to counter human nature. so much for goals and objectives.

uzliku datora ekrāna fonā zaļas sūnas - bilde tik laba izdevusies, ka nevar acis fokusēt, uz to skatoties.
tas tā, apcerot faktu, ka nupat nokavēju mājasdarba nodošanas termiņu, vēl virkni citu man būs izdevība nokavēt nākamnedēļ, un prakse arī vēl nav atrasta.
cheers.

isn't it amazing that despite our low and mean nature and our disturbing natural needs and wants we are still capable of coherent thought? whereas the animals, which are surely less revolting in so many ways, obviously have so much less capacity for inventiveness and creation. therefore, I recon, if only man is capable of evil, then it is our superior mind that is evil. and the next time you have a great idea or a deep thought remember that - you are evil.

so anyway, it's a large party and I'm having my drink in a corner, and then Justin Timberlake comes up to me and we start chatting, and I'm joking and stuff, and then I think: wtf, why am I trying to impress him, huh?, and then the fridge rolls across the room over to the subwoofer and they tango for a good while before I realize it's 8am and wake up.
yeah, that about sums it up.

I use a lot of smileys when I write my IMs, but that's all a pretense so that nobody could see the sadness on my face. :)

šobrīd es notriecu laiku.
iemainu pret katru sīkāko atklāsmi.
bet ne tāpat vien.
es vienkārši lēnām.
izvēlos.
kā dzīvot.
izvēlos sevi.
un loģiski:
bez manis nav pasaules.
ergo.
nav nekā svarīgāka par manu izpratni par sevi un visu.

Garastāvoklis:: gaišs

tikko uzzināju, ka esmu aizvēris visas savas čakras. nē, es zinu, ka ar mani nav viss kārtībā, bet tomēr - VISAS... tas jau izklausās izmisīgi.

Garastāvoklis:: avatārs

2.semestra sākums. īpaši jāizceļ pēdējā gaisa pavēlnieka multene. nupat sapratu, ka mans garastāvoklis sestdienas rītā ir sačakarēts, tāpēc ka multenes turpinājumā nav gaidāma tāda notikumu attīstība, kādu biju gaidījis. dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā agrāk.

Garastāvoklis:: dramatic

this is another one of those nights when it seems that I'm desperate. "I'm daft," I think, and try to keep in focus, but I can't. the focus isn't there, I've nowhere to keep in. next I think, it is important that one should remember what's important, and I realize that what's important for me is not here, not in the things I do tonight, not in what's keeping me up and giving me headache, and I know it's good. another deadline is missed, and I feel as if that's good, too. there is always freedom in failure, funny as it may seem.

I'm in the middle of an extreme, acute attention deficit.
namely, I'm ready to do anything just to avoid doing what would lead me to a successful closure of my homework.
stress works in mysterious ways.

Mūzika: Harry Potter meets Pride&Prejudice

visu šo laiku laužoties uz priekšu, krītot un ceļoties, cīnoties zobiem un nagiem - varbūt vienkārši nepareizajās durvīs?
ja neviens nepadara šo izvēli vienkāršu priekš manis, varbūt to vajadzētu vienkāršot pašam. nospļauties un notīties. lai mani apēd asfalts.

I'm strong.
I'm tough.
I can do it.
It's not that I have no time to sleep, I'm just so tough I can't.
In fact, I'm so tough I'm giving myself delusions.
Best not think.

from where I sit, the tiny strip of the yard reflected in the mirror through the window looks just as a forest.
the green leaves look almost real.
the block houses are almost invisible.
the scent of cherry blossoms is almost untainted by car exhausts.
and with a little imagination, I am alone amid primeval wildlife.
such a long way the civilization has come, just to see me wish I was back before it started.

tas, no kā kategoriski jāizvairās, ir bailes per se. nedrīkst iegrūst sevi situācijās, kur bailes ir neizbēgamas, tāpat kā nedrīkst uzskatīt bailes no savas dzīves elementiem par neizbēgamām. tādas bailes ir tikai sekas nepareizām prioritātēm.

skatos seriālu, vienu sēriju pēc otras, trešo sezonu pēc kārtas, un domāju:
acīmredzot, tas ir interesantāks par manu dzīvi, ja jau pavadu pie tā stundu pēc stundas, pat neiedomājoties par saviem darbiem un uzdevumiem vai to izpildīšanas/neizpildīšanas sekām.
kā var kaut kāds seriāls būt interesantāks par manu dzīvi? kā tas ir iespējams? es taču sevi tik ļoti interesēju, ka gandrīz ne par ko citu nespēju domāt.
un tomēr dilemmas, kuras nākas risināt iedomātam personāžam, ir tādā mērā interesantākas, aizkustinošākas un satraucošākas, ka es nespēju atturēties no vēlēšanās būt iedomātam personāžam. būtībā, es arī esmu iedomāts personāžs - vienīgā aizķeršanās ir tā, ka šo mākslas filmu esmu redzējis tikai es. vai varbūt nav tik aizraujoši tāpēc, ka man nākas būt par sevi arī reklāmas pauzēs un sezonu starplaikā.

my darling soul -
my bittersweet,
my angry neighbour,
you've always been
and always will be
an indispensable
and treasured friend.

pavasaris atnācis, visi sāk iemīlēties, atjaunot iemīlēšanos, šķirties, lai atkal iemīlētos utt., u.tml.
man gan nesanāk, vells ar ārā.
tik izlepis esmu kļuvis vai arī kas par vainu? domāju tikai par mācībām...

Mūzika: La chancon des vieux amants - Jacques Brel

nevajag sevi piespiest vienmēr darīt tā, lai citiem būtu labi. ja negribas tā darīt no sirds, vienkārši nevajag.

es tiešām ļoti ilgojos pēc dzīvās dabas. pēc sūnaina milzu egļu meža, kas nav rūpnieciski optimāli izmantots un pielāgots civilizētai dzīvei. gribu basām kājām pa skujām un sūnām. gribu būt lazdu krūms. vai ezis. vai mežmalas fotogrāfija.