Cirmuļa atklāsmes

es gribu būt insekts
ar robotkustībām
un robotdomām
gandrīz tāds, kāds jau esmu
tikai jāpierod pie posmainām, spalvainām kājām
gandrīz kā tagad
un jāsāk lietot putekšņus un mušas
gandrīz kā...
nē, tā es tagad nedaru.

crap.

it's the second time I've used this word today.

šobrīd notiek pārāk daudz kas, lai es visu varētu reģistrēt.
I'm desperately running out of time.
and have fallen in love madly with Green Day.
people want me to work, but I have no time to work.
I have to think about my tax declaration and Green Day.
I hope they don't stick together.
events and music tend to form associations.
tāpat es arī domāju, kurš no abiem ilgāk uzkavēsies manās smadzenēs...

izklausās, ka esmu baigi depresīvs, vai ne.
bet tā nav.
es tikai esmu depresīvs šeit, bet citur esmu kā saulīte.

I find that the tendency to become immersed in the daily fuss is drawing me away from the global view of things. I should probably quit the daily life entirely, chain myself to a tree and leave the stress behind. yes, yes. as soon as I finish this letter, submit my tax declaration, graduate from another university and earn a million, I will immediately do that.

šodien esmu stipri dusmīgs, pa ceļam tā vien gribējās nospārdīt tiltu vai satikt kādu sen nīstu paziņu, kam šādā brīdī iedot pa žokli. nevienu nesatiku. tilta palika žēl. tāpēc tagad dusmīgs sēžu darbā.
iemesls? pārāk daudzi.
viens jau tas, ka manas nelaimīgās pēdas ir nolēmušas vairs vispār ar mani nesadarboties apavu jautājumā. iespējams, tulznas tagad būs manas dzīves sastāvdaļa tāpat kā nožēlojamās dioptrijas manās acīs. laikam jau var iemācīties sadzīvot ar visu :|
un tad vēl šāgada hīts - valsts un varas iestādes, kas atsakās jebkādā veidā atbalstīt manus centienus dzīvot. par to es esmu tik dusmīgs, ka nākamajā grautiņā pie Saeimas visticamāk stāvēšu pirmajās rindās ar olu kasti rokā. manas tālākās domas jau ir vērstas uz anarhijas un revolūcijas pusi, tāpēc tās labāk nepublicēt.
un vispār - FFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFFF

Garastāvoklis:: DUSMĪGS

kājas salst.
būs jānopērk kurpes.
un jāplāno ikgadējais brauciens uz Siguldu.
un arī kāds brauciens uz ābolu dārzu.

apsveiciet mani, es beidzot eju prom no darba!
vienīgais, kas mani vēl satrauc, ir tas, ka es VĒL neesmu aizgājis, man jānostrādā līdz septembra beigām.
bet tad gan sāksies īstā dzīve un tikai saulaini posti bvahahahhahahahahahahahaha!

PS: nopietni - es būšu laimīgāks.

all things considered, I think that my loyalties truly lie with myself. I may not be in love with my person, but it is apparently my closest relative.

spriežot pēc maniem postiem, es esmu viena nelaimīga persona.
man nevajadzētu šeit atrasties. man tik ļoti nevajadzētu šeit atrasties.

Ok, now that I'm back, - where was I and what was my name?

visumā uzskatu sevi par Latvijas patriotu. man nav tādas vēlēšanās doties projām no savas dzimtenes tikai tāpēc, ka pieaug cenas vai inflācija vai līst lietus, vai politiķi gadījušies kretīni.
turklāt 90 gadījumos no 100 man ir vēlēšanās aizstāvēt mūsu valsti, skaidrot dažādas netaisnības un bezcerīgi stulbas izrīcības ar kultūras mantojumu, padomju varas apspiešanu, neizpratni no Eiropas puses utt. utj.
bet skatīsimies patiesībai acīs - pēdējo gadu laikā notikumi šeit tāpat 90 gadījumos no 100 vieš manī sarūgtinājumu. labākajā gadījumā varu samierināties ar skumjām, sliktākajā - gribas iet un dauzīt logus varas iestādēm.

protams, šādas lietas ir tieši atkarīgas no subjektīvās pieredzes. varētu domāt, ja nebūtu redzējis ziņas tādā un tādā datumā, tad nezinātu par tādu un tādu notikumu un man būtu vienalga. ja negrasītos studēt, man būtu vienalga, kas notiek ar studiju un kredītiem un to dabūjamību.
bet no tādas pieredzes subjektivitātes nevar izvairīties - vai gan vajadzētu neko nedarīt un ne par ko neinteresēties, un tad es būtu laimīgs un ar visu apmierināts cilvēks?

bet tiklīdz rodas vēlēšanās kaut ko darīt, kaut ko iesākt, tā rodas iespaids, ka mūsu valsts ar mums eksperimentē: "paskatīsimies, vai šitais salūzīs pirmo pāris gadu laikā vai nē. ja nu nesalūzīs gadījumā, tad beigsim dauzīt ar nūjām - atstāsim tikai uz moku rata un kājas ugunskurā".

uzņēmējdarbību uzsākt ir smagi, bet tā jau ir visur. studijas uzsākt ir smagi, bet tā visur vis nav. saņemt atbalstu no valsts jebkādā formā jebkādam nolūkam ir svētās šausmas, un tā tiešām nav visur un nevajadzētu būt nekur.

turklāt katru rītu manas dusmas uzkurina bridiens caur Vecrīgu. tur, man joprojām neizprotamu iemeslu dēļ, ir atcelta maksa par iebraukšanu. vienlaicīgi valsts apgriež izmaksas. kad paši politiķi klārē augām dienām: vajag nevis samazināt izmaksas, bet gan palielināt ienākumus. tad kur te tas būtu redzams? un tā es klidzinu un izvairos no mašīnām, un purpinu, ka to iebraukšanas maksu vajadzēja nevis atcelt, bet gan palielināt. varbūt mums nākamvasar būtu par dažiem badā nemirušiem pensionāriem vairāk.

tāpēc es vairs neko nepārmetīšu emigrantiem. ja es tomēr neizjustu pieķeršanos šiem konkrētajiem džungļiem, arī manis šeit jau sen nebūtu. kazi, varbūt mani attur tikai slinkums censties iegūt māju sajūtu no nulles citā vietā.

things become dull when they lose their global perspective.
if we were always aware of how the world and its parts relate to us, maybe we wouldn't be such a bad species.

I will not be bound
by the tender lines of anyone's face
silky by the light of the moon
I will not be smothered
by the sweetness of anyone's memory
will not be tied down
and nailed to the vision
of a love everlasting
and solid
-
if I am still to choose,
I'd rather die alone
with no one around but the wind to kiss my hair and the cold to grip my fingers before I'm gone
free

jocīgi, nekad nebūtu padomājis, ka šķirties no dzīvokļa biedra ir līdzīgi kā šķirties no boifrenda.
tas pats savādais, it kā nepieņemamais atvieglojums, tā pati neatkārtojamā brīvības izjūta, pat par spīti mulsumam - kurš kuram tagad vilks, kurš kuram aitiņa.
vienkārši dzīve turpinās. tā ja.

lately I've started to think in bad expressions, like 'I hate this world'. well, I feel like that sometimes. not that I hate the 'world' really, rather the people. and I don't really hate them, I just do not see how they could make all of our lives better the way that they prefer to act. but since they've started to get into MY way I just don't like them. I think there must be a big difference between 'I hate them' and 'they piss me off'. and they mostly think they're cool for what they do. f***ing achievers.

obviously, I'm not an achiever. I don't feel the urge to fight for every inch I want to walk. I can do with a yard less than an eternity. and it's not all bad to lose a bit of the matter to get a bit of the sould sometimes. some peace of mind. if only there was a way get out, I'd like a life with as few people in it as possible. I would risk being somewhat boring but sane. it does not sound so bad to me, you know.

in any case, it looks as if there was no solution to this issue. I'm here, everyone else is here, we don't get along, but there are no other universes to move to, no alternative. sometimes I actually wish all people would just disappear. of course, that would make me disappear, too. but it doesn't sound so bad to me.

apdrošinātājs atsūtījis bukletu, kur uz pirmā vāka smuka meitene, zilām acēm, sarkaniem matiem ar nedēļu nekrāsotām saknēm, un nemaz neizskatās slima. ko man te padomāt?

I think people should change their job often. it does not serve good working relationship to know too well the people that you 'have to' work with.

it's Mr.Sickintyre today.
he made an appointment for this morning, but arrived early on Sunday morning. and that's with Ms.Bommer here on Saturday evening.
and Mr.Sickintyre is the worst. that's because he's got a point. Mr.Sickintyre knows what he's saying, he's quite logical if you care to listen.
this morning he says: 'You hate your job, don't you.'
he sounds so sure.

I'm having a terrible evening.
my huge fucking one-terabyte heap-storing heart-warming hdd just crashed on the floor and stopped providing me with the very juice of life - popculture.