|
Cirmuļa atklāsmes -
29. Nov 2007 13:54 tātad nupat man paziņoja, ka es varētu zaudēt darbu uz sešiem mēnešiem, it kā man ar visu pārējo vēl nepietiktu. turklāt viņi jau negrib mani pavisam atlaist, tikai uz kādu laiku nemaksāt man algu. nē, nu forši, vai ne? un kā man tagad ar to visu sadzīvot? ēst zāģu skaidas? zāģu skaidās īri maksāt? kur vispār vēl var dabūt zāģu skaidas? nē, vai ir kaut kāds veids iespējams, kā man izkļūt no visa šī neiedomājamā depresora? tagad es atkal kādu brītiņu apsvēršu iespēju par "the infamous escape". jocīgākais ir tas, ka, lai kā arī domāju, nevienam manis īpaši šajā pasaulē nepietrūktu. nu, daži paraudātu kādu brītiņu, bet principā sliktāk nevienam nekļūtu un visi izdzīvotu. vai nav nepatīkama apziņa?
šī nav mana diena, šī pavisam noteikti nav mana diena. hm. varbūt šī nav mana pasaule? 2 raksta - ir doma | |
Comments:
Kas Tev tā par depresiju? Vai tad mūsdienās ir problēma atrast darbu? Sociālie saka, ka mācīti cilvēki ilgāk par pāris mēnešiem bez darba nepaliekot...:) Nezinu, vai vispār uz pasaules ir kāds, kura nāve globāli ietekmētu 99% pasaules iedzīvotāju. Un, man šķiet, ka noteikti nav tāda cilvēka, pēc kura kāds raudātu dienu un nakti līdz pēdējai savas dzīves stundai (dabiskā ceļā atnākušai). Visiem paliek sāpes, ilgas un skumjas, bet...pirmās zaudējuma sāpes ar laiku aizvietojas ar samierināšanos ar to, ko nav cilvēka spēkos mainīt. Jautājums nav par to, vai kāds baigi sērotu par Tevi, vai Tavai eksistencei/dzīvei ir jēga citu acīs..., jautājums ir par to vai Tavai eksistencei/dzīvei ir jēga Tavās acīs un vai Tev vajag dzīvi... Mazliet garš komentārs sanāca, ceru, ka pietika pacietības izlasīt.
P.S. Bet piederības sajūta un doma, ka kādam Tevi vajag vienmēr palīdz turēties un nepadoties. Tā kā, gan jau ir kāds, kam Tevi vajag, kāds, kam Tu esi svarīgs.
|
|