Cirmuļa atklāsmes -

nu tā, par vēlu.
atvaļinājumā neaizgāju, un piektdien man uzbrauca depresija. sauksim to par D stāvokli, nekas cits jau tas arī nav.
tā arī dzīvoju līdz pat šodienai, un nekas vēl nav beidzies.
sēžu darbā tagad, bet jūtu, ka nevajadzēja nākt.
atnāca pirmīt kolēģi, sākas izlikšanās - paslēpos tualetē uz pāris minūtēm, bet tad nācās sev teikt: "tu esi stiprs, tu to varēsi, ej tagad, apsēdies pie sava galda, rādi vienaldzīgu mūli un izturi līdz vakaram."
lieki teikt, es nezinu, kas tāds varētu notikt vakarā.
bet tad es vismaz varēšu gulēt ar degunu uz leju uz grīdas un neviens man nepiesiesies, varēšu izslēgt telefonu un izlikties beigts.
nu, vismaz telefonu es jau aizmirsu mājās, tā kā tagad mani personīgās lietās neviens netraucēs. toties profesionālajās jau sāka.
īsti nezinu, vai izdosies šodien iztikt bez panikas lēkmēm. lai gan... es jau parasti tā nedaru. gan jau iztikšu.
runāju ar draudzeni, man ieteica meklēt psihiatru vai mācītāju.
vienīgā problēma, es vairs ne vienam, ne otram neticu. bet cilvēks bez ticības nav glābjams.

nu, galu galā tas liecina tikai par vienu - atvaļinājums ir jāņem vai nu reizi gadā visas sasodītās 4 nedēļas uzreiz, vai arī divas reizes gadā pa 2 nedēļām, citādi atpūsties nevar un notiek tas, kas notiek ar mani šobrīd. tāpēc saprātīgs darba devējs rūpējas, lai viņa darbinieki aizietu savā sasodītajā atvaļinājumā un nekristu nelietderīgās depresijās.