Cirmuļa atklāsmes - 24. Janvāris 2009

septiņos no rīta es pamostos svešā, cietā izvelkamajā dīvānā slīpsvītra gultā un vairs nespēju aizmigt. mani nenomāc nekādas domas, nekas sarežģīts vai bīstams, vienkārši esmu pamodies. modrs. pēc īsas pierunāšanas draudzene atļauj man doties mājās. vakar tā vis nebija. neizdevās atrunāties.

ielas pie centrālstacijas ir cilvēku pilnas arī septiņos sestdienas rītā. kas to būtu domājis. es parasti gulētu kā nosists.

mājās man joprojām negribas gulēt. es izdaru visus darbus, kas man aizņemtu visu nedēļas nogali, ja es mostos tikai pāris stundas vēlāk un savā gultā. un tad atliek tikai dators un grāmata. tv šorīt klusē. viss dzīvoklis klusē. īsti nesaprotu, vai tas kaut ko gaida, vai arī vienkārši ir priecīgs atkal mani redzēt.

saņemu īsziņu: aiziesim uz patversmi pēc sunīša. piezvani, kad pamosties!
bet es tikai smaidu - es guļu un nemodīšos vēl vairākas stundas.

man nupat pielēca - es pievelku vientuļus cilvēkus. turklāt tādus, kam parasti ārkārtīgi patīk sabiedrība un kam ir mazliet grūti ar mani, jo es dodu priekšroku dialogiem. man tādu cilvēku ir vesela kolekcija... un viņi visi grib dziedēt savu vientulību ar tādu lielisku, pastāvīgu un nenoraidošu partneri kā es. tikai es tāds neesmu.