Cirmuļa atklāsmes - 22. Maijs 2008

labrīt!
es cerīgi atgriežos darbā pēc trim cītīgi nošņauktām un noklepotām dienām paaugstinātas temperatūras nelaimīgajās halucinācijās.
domāju jau, ka viss ir beidzies, bet nē. 37 ir atpakaļ. tikai šodien cietīšu citās telpās.

nu ko.
kad jau par halucinācijām, tad dienas tēma atkal par mācīšanos.
man laikam liekas, ja pietiekami ilgi sevi bikstīšu un visiem stāstīšu par to, cik ļoti man gribas studēt mašīnbūvi vai kodolfiziku, tad kādudien man tas tiešām tā nepiespiesti arī sanāks - jo citādi izskatās, ka es neko nedaru, lai kaut mazliet paceltu savu kvalifikāciju.
bet nu jā, tas ir kas ir.
es nestudēju.
mani doktorgrādu iegūstošie radi drīz sāks ņirgt sejā, ka man jau pat bakalaura nav, vienkārši "augstākā izglītība".
nu. jā. es jau saprotu. bet to doktorgrādu mūsdienās ir tik pārmērīgi viegli iegūt. nemaz nezinu, vai ir vispār vērts censties.
vēl jo vairāk tāpēc, ka sirdī sekoju īstajiem revolucionāriem, personīgās brīvestības piekritējiem, hipijiem un bobijmarlejistiem, ska-istiem un čegevaristiem, ar dzīves ideālu ManuČau personā.
ja vienīgais, ar ko vari lepoties, ir doktora grāds, priekš manis tas nozīmē, ka nav, ar ko lepoties. īstais lepnums būtu iegūstams, realizējot savas lieliskās idejas par... nu, par dajebko, par palīdzēšanu pasaulei, par rekordlielas sērkociņu mājas uzcelšanu vai, kā izteicās mans labs draugs (patiess personīgās brīvestības revolucionārs, starp citu) - nenozīmīgu insektu seksuālās dzīves izpēti kādā nenozīmīgā slīkšņā.

tas viss ir skaisti, tas man patīk.
problēma tikai tāda, ka es arī šo savu uzskatu sistēmu nerealizēju.
ja tā padomā, pēdējos gadus esmu tikai risinājis savas personīgās psiholoģiskās problēmas un nekādi neesmu sevi attīstījis.
tas ir nosodāmi.
es sevi nosodu.
un radu sev jaunas psiholoģiskās problēmas.

hm, man liekas, man jau ir 37,1 grāds.

šodien man vienalga, kas mani bučo -
lūpas nejutīgas no iesnošanās mocībām.
arī mugura nejutīga -
veikalā sagrūstīja mani pie kases, bet es nemaz nepamanīju, kamēr horizonts nesāka šūpoties.
vispār viss esmu nejutīgs -
ārā tik smuks laiks, bet mani velk uz gulēšanu.

un vispār - gribu iet mājās un pildīt matemātikas uzdevumus!
un rīt gribu iet uz skolu, un lai man kāds tos uzdevumu risinājumus pārbauda!
bet, sasodīts, laikam jau esmu tajā vecumā, kad pamatskolas matemātikas nodarbība var atgadīties tikai kaut kādos erotiskajos sapņos...

šodien man atkal nāk virsū depresijas high - dzīve atkal ir skaista, nav, par ko čīkstēt, lalla-lalla-lā
ja vēl varētu paelpot, vispār visu dienu dejotu.
un tas viss sasniegts... 5 minūtēs!
un pirms tam man nemaz negribējās dzīvot.
redzi nu!
to laikam sauc par bipolāro depresiju. bet to es tā, sev vairāk.
labi, ka vēl neviens dakteris mani nav apbirkojis - tad no kāda oficiāla medicīniska nosaukuma neizspruktu, heh.
(kuš, šito nevienam, bet - es laikam pārāk baidos būt normāls. Takš normālam ir jācenšas kaut ko panākt dzīvē, bet trakam sasniegums ir pati dzīve!)

kas mani nomāc, tas ir ikdienas darbību nenovēršamā atkārtošanās -
kad esi paēdis, jānomazgā trauki,
kad pienācis vakars, jāiet gulēt,
kad esi piecēlies, jānomazgā mute,
kad aptrūkstas nauda, jāsāk strādāt,
pildspalvas izrakstās, saule lec, odi kož, papīri burzās, pilsēta putekļojas, akumulatori izlādējas, piens rūgst, asinis cirkulē, atomi šļūkā šurpu turpu, un tā caurām dienām.
un, kad tā domā, man vairs nav bail ne no nāves, ne arī no nākotnes - jo viss notiek, nekas neapstājas un, kā teica Šveiks: "lai kā arī būtu, kaut kā arī būs, jo nekad nav tā bijis, ka nekā nav bijis."